Pilsētas sāpe ’99
1910. gadā tika noslēgts līgums starp Smiltenes muižas īpašnieku Līvenu un pilsētā aktīvo Brīvprātīgu ugunsdzēsēju biedrību par to, ka biedrībai uz visiem laikam tiek nodots apbūves gabals ar zemi Smiltenes pakalnā, kuru tagad sauc par Jāņkalnu. Līgumā bija noteikums šajā vietā uzcelt sabiedrisku ēku smilteniešu atpūtai un jāiekārto parks tai visapkārt. Jau nākamajā gadā sākās būvēšanas un labiekārtošanas darbi, kas noslēdzās 1914. gadā ar gatavu vasaras sarīkojumu ēku. Daudzus gadu desmitus te notika izrādes, balles, bija bufete. Sešdesmito gadu vidū te pat rādīja kino. Ar ceļojošo auto atveda platekrāna filmas, kas tolaik bija jaunums un citas plašas zāles tam pilsētā nevarēja atrast.
1999. gadā notika nelaime. Par to laiku Smiltenes vēsturē ierakstīts: “1999. gada 9.februāra vakarā pl.22.46 apvienības “Apsardze” dežurants saņēma ziņu par aizdegšanos. Policija traucās turp, bet koka nama kāpnes jau bija liesmās. Sabrauca ugunsdzēsēji no plašas apkārtnes, taču kaut ko saglābt nebija iespējams.” Tajā sala naktī depo nespēja ieslēgt ierasto trauksmes sirēnu, ugunsgrēku manīja tikai Jāņkalnam tuvējie iedzīvotāji, “Apsardze” piezvanīja vien vietējai televīzijai, pat pilsētas mērs Gatis informāciju saņēma Rīgā, kur agri nākamās dienas rītā bija aizbraucis.
85 gadus Jāņkalna pakalnā atradās šī ēka. Tagad tur manāms vien līdzens laukums. Šķiet ka ugunsgrēks dziļi aizskāra smilteniešu emocijas, jo lielā rosība Jāņkalnā pierima, itkā klusi sērojot par nelaimi. Vien nesen aktivizējās novada dome un Smiltenes patreizējā paaudze un āra estrāde pašu spēkiem tika restaurēta. Bet laukumiņš kalnā arvien vēl ir tukšs. Varbūt gaida jaunu būvētāju?
Brīvdabas izrāžu tradīcija
1977.gada jūlijā – tradicionāli – pēc kapu svētkiem Jāņkalnā – pašu smilteniešu brīvdabas teātris. Iepriekš bija “Mēnestiņš un Olga” kas uzvesta 1992. gadā, bet 1994. gadā nospēlēta “Mucenieks un muceniece”. Un, lūk, tagad – Jāņa Jaunsudrabiņa “Jo pliks, jo traks”, komēdija ar Andra Vilkasta grupas “Tev” muzikālo noformējumu. Pēc skatītāju aplausiem var secināt, ka iestudējums gājis pie sirds, Mēs redzam, ka ir gan veiksmīgi lomu tēlotāji – Aigars Veldre, Inese Onžule, Pēteris Jekums, Māra Jansone, Evita Bormane, Ruta Madarāja, Zinaīda Bērza, Normunds Līdaciņš, Andrejs Leja, gan veiksmīgs režisores darbs – Anita Grīniete. Pašu veidoto brīvdabas izrāžu tradīcijai jāturpinājās visus gadus Kapu svētkos!
Māras Lejas zvaigžņu stunda
Deviņdesmitgades smilteniešu sejas nevar iedomāties bez Māras Lejas un viņas sirsnīgā smaida. Viņas lieluzvedumi kultūras namā – populāri stāsti dejās – bija visu skatītāju apbrīns. Dažkārt pat virs simtam bērnu un jauniešu vienā uzvedumā. Tas bija darbs gada garumā un pēc gada – atkal cita izrāde. Mazie dejotāji bija kļuvuši sava veida profesionāļi, jo, kad iestudējumu noskatījās “kāds no malas”, viņu bija grūti pārliecināt, ka tā ir nelielās Smiltenes jaunā paaudze, nevis viesi no galvaspilsētas. Bet ja pavelk šī lieldarba aizskariņu, no iestudējuma autores mierīguma un smaida nav ne miņas. Mēģinājumu laikā Māras balsi dzird kultūras nama visos stāvos. Disciplīnu!
Lai kaut ko iemācītos, vispirms katram dejotājam – aktierim ir jāmāk sevi savaldīt un koncentrēties tikai savai lomai. Māras uzstājība deva rezultātu, un kad pēc izrādes skatītāju pilnā zāle plaudēja un sauca bravo vārdus, Māras labestīgais smaids atgriezās, izrāde bija izdevusies. Gandarījums. Gan par visu kopumā, gan par savas talantīgās meitas Dagmāras soļiem uz skatuves. Dagmāra Bārbala – tagad Latvijā ir pazīstama horeogrāfe un deju pedagoģe, lielo Dziesmu un deju svētku virsvadītāja. Ar vārdiem vien par Māras Lejas spilgto, ražīgo devumu dejas mākslā ir par maz.
2022. gadā ir tapusi dokumentāla filma “Māra Leja. Mūzikā un dejā”. Tās veidotājs ir mūsu pašu video talants Jānis Ūdris.
Īstens tautas aktieris
Teātrī Pēteris Knappe spēlējis 40 gadus un ikkatra no astoņpadsmit atveidotajām lomām patiešām ir bijusi meistardarbs, kurā savienojās dzīves pieredze un dabas dotais talants. Miķelis “Lielajā lomā”, Frišvagars “Ugunī”, Krišs “No saldenās pudeles”, Roplainis “Pazudušajā dēlā”, Junga-tiņš “Sestdienas vakarā”, un vēl un vēl.
Pēteris – par Pidriķa Pupulaksta piedzīvojumiem Piltenē
Pēterim Knapem – uzruna no teātru aprindu kolēģa:
Man jāatzīstas, ka īstenībā pat nezinu, kāds ir bijis tavs maizes darbs. Droši vien taču turpat Silvā mežrūpniekos kaut kas tika pelnīts. Manā uztverē – un, šķiet, arī daudzu smilteniešu apziņā tu esi profesionāls Tautas aktieris. Lūk, tādu titulu mēs tev piešķirtu! Un vēl es teiktu, ka tu esi īsts latviešu Pēteris. Ir taču tā – cilvēks dzird kādu vārdu: Jānis, Edgars, Aivars un iztēlē iznirst tieši tas cilvēks, ar kuru dzīvē bijis ciešākais kontakts. Kad piemin Pēteri, es atceros tevi.
Un to, cik ļoti tu mīli latvisko omulību ar ziņģēm un dažādām lustēm. Atceros, kā tu izjuti mūsu teātra burvību un pēcizrādes pasēdēšanu pie maizītēm un līdzpaņemta mēriņa. Ak, šo smiešanos par taviem stāstiem! Pat svētku pieņemšanā pie pilsētas mēra tu atcerējies vecveco skaitāmpantu par zaļumballi, kas, droši vien, atmiņā uzvēda tevis paša skaistos jaunības gadus.
Tev balss tāda varena un valoda lokana, tas būs tāpēc, ka tīk tev to patrenēt ar šiem skaitāmpantiem, kurus tu vari nobērt vienā elpas vilcienā, bet vārdus izrunājot skaidri, saprotami, ar humora piesitienu.
Toreiz mani sajūsmināja tavs stāstījums par Pidriķa Pupulaksta piedzīvoju-miem, kur katrs vārds sākas ar p burtiņu un tu tos mācēji stāstīt tik azartiski, ka klausītājiem vien mutes vaļā palika. Gadu desmitus esmu mēģinājis šīs rindas atcerēties un arvien tam p vārdam klāt prasījies vārds ar citu burtu. Tāpēc, lūk, Pēter, viņnedēļ es tev teicu: uzraksti man to skaitāmpantu uz papīra, lai es to varu lēni un riktīgi izlasīt. Paldies par tavu tautisko garu, par teātra mīlestību un katrā ziņā jānosūta avīzītei arī Pupulaksta piedzīvojums. Lai ļaudis patrenē savas mēlītes.
Pidriķa Pupulaksta piedzīvojumi
Knappes Pētera skaitāmpants mēles lokanības trenēšanai
Pampaļu pagastā Pīļu pusmuižas pusgraudnieka Pupulaksta pussagruvušajā pirtiņā pusgraudniecei piedzima pirmais puika.
Pats Pupulaksts par puikas piedzimšanu pārlieku priecādamies, piemirsa puiku Pidriķi pierakstīt pagasta papīros. Pidriķis paaugdamies piekliedza pilnu pasauli pēc piena.
Pēc Pidriķa paaugšanās Pupulaksts pārdomāja par puikas paskološanu Pampaļu pagasta pamatskolā. Pamatskolā Pidriķim patika. Pats pamatskolas pārzinis Pelīte puikam pastāstīja par plašo pasauli, par Panāmu, par Paragvaju, par palmām Pireneju pakājē.
Pēc pamatskolas pabeigšanas Pidriķis pārcēlās Piltenes pilsētā.
Piltenē Pidriķim piesitās pāris puišu. Puiši piedzērās. Pulksteņtaisītājs Pendelis, palīdis pagaldē, plēsa patukšās pudeles. Pulksteņtaisītāja palīgs Pleite pārkliedza pārējos.
Pārdevēja Pākstīte pasauca policiju. Policija puišus pārveda patumšā pagrabā. Pats policijas prefekts puišiem paskaidroja par piedauzīgo paņēmienu pretīgumu pārējiem pilsoņiem. Pēc protokola parakstīšanas puišus palaida.
Pēcāk Pidriķis piestājās Piltenes pilsētas pārtikas preču pārdotavā par pārdevēja palīgu.
Pārdotavā parasti pirkās Piltenes pilsētas pienotavas pārziņa pameita Paulīna. Paulīnei Pidriķa pārdošanas paņēmieni patika. Paulīna pateicās Pidriķim par pārdotajām precēm.
Pidriķis paaicināja Paulīnu pastaigāties pa Piltenes pilsētas parku.
Piektdienas pēcpusdienā pārītis piesēdās Piltenes pilsētas parkā palīkas priedes paēnā. Pidriķis pastāstīja Paulīnai par pavasari, par puķītēm pļavā, par putniņiem pūpolos. Paulīna pieglaudās Pidriķim pie pleca…
Pēc pusotra pusgada Paulīnai parādījās pirmās pārsteidzošās pazīmes… Pidriķis pārdomāja par piespiesto precēšanos. Precēties Pidriķim pāragri.
Pēkšņi Pidriķis, piekrāvis patukšo paunu, pameta Paulīnu Piltenes pilsētā. Pateicos par paklausīšanos!
Neapturamie Smiltenes vanagi
Tā bija labākā sezona
Latvijas 1. līgas hokeja meistarsacīkstēm 1998./1999. gadu sezonai ir pielikts punkts – “Smiltenes vanagi” jau nosvinējuši finiša svētkus un svinībām iemesls ir – nekad vēl 1. līgā smiltenieši nav tikuši līdz ceturtajai vietai un nekad vēl gūto un zaudēto vārtu attiecība beigās nav bijusi ar plus zīmi. Ir nospēlētas vairākas īpaši saturīgas spēles, par ko Smiltenes vārds tika pieminēts republikas sporta presē un saņemti aplausi no daudzajiem līdzjutējiem Tepera ledus laukumā. Sāpīgi ir tas, ka arī trešā vieta nebija aiz kalniem, jo šosezon vanagi bija līdzvērtīgi pretinieki gan kandaviešiem, gan Rīgas “Hanzai” un “Sāgai”.
Attēlā “Smiltenes vanagi” 1998./1999. gada sezonā pie sava hokeja laukuma. Pirmajā rindā no kreisās: Einārs Ozols, Sandis Āķis, Ilgvars Plētiens, Jānis Induss, Gints Suksis, Māris Saukāns, Jānis Zants, Andis Rozītis.
Otrajā rindā no kreisās: Jānis Rudzītis, Normunds Zoltners, Aivars Dugness, Valdis Briedis, Druvis Meluškāns, Agris Balodis, Edmunds Pivarūns, Jānis Sokolovs, Einārs Seisums.
Atbilde uz 3.lapā ievietoto attēlu – kur ir šis nams? – Gaujas ielā. Tagad tur ir sporta skola, pirms tam – kinoteātris “Gaisma”, vēl senāk – tāds kā attēlā redzams – ev. luteriskās baznīcas īpašums, kas kara beigās nodega
Smiltenes televīzija radīja avīzi ”Smiltenīte”. Par to rakstīts portāla jūlija izlaidumā. Avīze pastāvēja no 1996. gada 24. augusta līdz 2002. gada 25. maijam. Kopskaitā 301 numurs. Redakcija regulāri saņēma labestīgas atsauksmes gan par pilsētas avīzi, gan par televīziju.
Liels paldies par “Smiltenīti” un Smiltenes televīziju! Tās ir gaismas nesējas mūsu pilsētai. Ar savu televīziju mēs esam daudz gaišāki, zinošāki un pārāki par citām pilsētām. Tā tikai uz priekšu! – T. Lesiņa, Dārza ielā
Smiltenes televīzija, tāpat arī avīzīte, mums ir kā gaisma. Mēs lepojamies, ka varam saviem viesiem teikt – “Mūsu Smiltenes televīzija un “Smiltenīte””. Ar prieku lasām par mūsu mīļajiem skolotājiem, tiekamies televīzijas “Domes vārdā”. Iepriecina mūsu pilsētas notikumu parādīšana ekrānā, jo ne visur pensionārs iespēj būt klāt. Labu veiksmi Jums Jūsu turpmākajā darbā. – Pensionāru grupa
Paldies par iespēju arī Launkalnes pastā nopirkt “Smiltenīti”. Citādi, kad iebraucam Smiltenē, avīze vēl nav iznākusi vai jau izpārdota. Paldies arī par iespēju skatīt Smiltenes televīziju! Dzīvojam 10 kilometrus aiz Launkalnes, bet Jūsu programmu redzam ļoti labi – krāsainu. Ar televīziju un “Smiltenīti” dzīvojam līdzi visam, kas notiek pilsētā. Arī mūsu bērni, kas tagad studē, kad atbrauc mājās, pirmo, ko lasa, ir “Smiltenītes” numuri. Kaut arī ziņas jau pavecas, bet tomēr interesē. Mēs avīzi arī krājam. – Līga un Raimonds Kleperi.
Kādi mīļi vārdi! Kad avīzes izdošana bija beigusies, paši jutāmies kā no laivas izmesti. Kāpēc mēs tā izlēmām! Valkas “Ziemeļlatvija” savā avīzē izveidoja ielikumu Smiltenes ziņas. Negribējām rīvēties ar kolēģiem. Mūsu pamatdarbs – televīzija. Tobrīd vēl nezinājām, ka arī tai drīz darbība jāizbeidz. Latvija pārgāja uz televīzijas izplatīšanu tikai decimetru viļņu diapazonā, kas nozīmē jauna, ļoti dārga raidītāja un raidantenas iegādi…
Cilvēki, kas ar degsmi un izdomu palīdzēja radīt mūsu avīzi:
Maija Iesaliņa, Anita Grīniece, Sintija Kukurāne, Evita Bormane, Alberts Mednis, Ilva Lapiņa un citi smiltenieši ar saviem stāstiem un atmiņām.
Nostaļģija un tās sekas
Nostaļģija pēc bijušās godības ņēma virsroku un 2002. gada 26.jūlijā smilteniešus pārsteidza jauna vietējā avīze “Mazpilsēta”, turpinot “Smiltenītes” numerāciju – no 302.
Ar neparastu pārpublikāciju savā avīzē piedzīvojām vienlīdz dramatisku un komisku notikumu. Meklējot kaut ko jaunu un mums nebijušu, pārpublicējām “Vakara Ziņu” rakstu par Krāslavā savulaik dzīvojošu fiziķi Arvīdu Stašānu, kas bija pārcēlies uz Ekvadoru un bija fizikas profesors galvaspilsētas universitātē. Viņš brīdināja cilvēci par planētas X tuvošanos Zemei un nenovēršamo katastrofu 2003. gada 18.augustā. Pirms publicēšanas es neatlaidīgi mēģināju sazināties ar Stašānu. Krāslavas vidusskolā pat apstiprināja, ka viņš ir Krāslavas Goda pilsonis, ir viņa kontakti, un – jā, interneta laiks bija sācies, profesors atbildēja. Domāju, pateiks ko tādu, kas nomierinās , taču tieši otrādi – Stašāns: man jūs jāsarūgtina, patiesība ir skarba, to visi cenšas noklusēt. Būs katastrofa, būs plūdi un izdzīvos tikai kalnos dzīvojošie. To teica fizikas profesors! Es patiesi nobijos. Tad taču jāglābj tauta! Sagatavoju pamatīgu rakstu ar turpinājumu divos avīzes numuros. Pēc pirmās daļas publicēšanas manīju – nebūs labi, smiltenieši uz ielas, pat veikalos par to vien runā. Kas būs, kad izlasīs raksta otro daļu? Neaizmirsīšu to dienu, kad aizvedu avīzi iespiešanai uz Valmieras tipogrāfiju. Tiklīdz no iespiedmašīnas izskrēja pirmie eksemplāri, darbs tipogrāfijā apstājās, no visiem stāviem šurp plūda darbinieki un ķēra gaidīto lasāmvielu. Kad avīzi nogādāja Smiltenes veikalos, skatos – tantes un onkuļi kā skudriņas tēkalē šurp no malu malām. Cilvēks grib dzīvot. Baznīca svētdien pilna. Kroni visam uzlika kāds gulbenietis, kurš ceļā uz mājām, bija nopircis avīzi un sacēla jezgu arī Gulbenē. No turienes avīze nonāca Rīgā TV3 “Bez tabu” redaktoram. Šie sajuta asprātīga sižeta garšu, uzreiz “jaunums” tika ielikts “brīdinošā” raidījumā, bet pēc 18. augusta, kad katastrofai jau vajadzēja būt notikušai, rādīja inscenētu skatu, kur grupa nosalušu ļautiņu ar koferiem Gaiziņa virsotnē glābjas no lielajiem plūdiem.
Tas arī bija iemesls, kāpēc 2003. gada martā “Mazpilsēta” beidza pastāvēt. Svešā dārziņā bijām iemaldījušies.
Jānis Ūdris – no Smiltenes TV operatora līdz video/foto profesionālim
Vairākos portālā ievietotos un no Youtube Smiltenes TV arhīva ņemtos video ierakstos minēts operatora Jāņa Ūdra vārds. Jānis bija mūsu televīzijas neatņemama sastāvdaļa, viņa interese, izdoma, nemitīga tehniskā izaugsme ļāva reģionālai televīzijai līdzināties citām tehniski bagātākām televīzijas kopienām. Sākumā televīzijai bija tikai viena amatieru videokamera VHS kasetēm. Kad bija iespēja iegādāt modernāko Sony firmas kameru, Jānis pēkšņi paziņoja: es arī pērku. Tas ļāva studijas tiešraidēs veidot attēlu montāžu no diviem rakursiem. Šī palīdzība, tāpat kā viss televīzijas process, nebija komercionālās interesēs, Jānis Ūdris ar savu aktivitāti norūdīja pats sevi un izveidoja savai nākotnei perspektīvu amatu: video operators un montāžas speciālists, kam pievienojās foto mākslas apgūšana profesionālā līmenī. Tagad viņš ik gadus izdod foto kalendāru ar novada skaistāko vietu attēliem. Jānis kopā ar dzīvesbiedri Evitu radīja iknedēļas Smiltenes Ziņas, veic novada domes pasūtījumus izcilāko notikumu saglabāšanai vēsturei. Viņš arvien ir lūgts filmēt vai fotografēt uzņēmumu sarīkojumos, atsaucas uzaicinājumam sagatavot neaizmirstamu kāzu video filmu. Šī gadsimta Smiltenes vēstures notikumu fiksēšanā Jāņa personīgajā arhīvā ir ierakstu vienības no 2000. gada. Tas vienlaikus ir Smiltenes vēstures arhīvs. Nekur citur tik bagāta vēstures materiāla nav. Jānis Ūdris varētu kandidēt Smiltenes Goda medaļai, ja tāda vēl būtu, bet nepārprotami – savu ieguldījumu pilsētai viņš ir devis un dod. Youtube lietotnē skatiet viņa video darbu parādi: www.youtube.com/@stvstudija4870
Valsts prezidente Smiltenē
2001 gada maijā mūsu pilsētā viesojās Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tiekoties ar smilteniešiem, prezidente teica:
„Vietā, kur satek septiņi ceļi un senās Tālavas varenie egļu sili, kas spoguļojas Abula stāvajos krastos, pirms astoņiem desmitiem gadu Latvijas kartē iezīmējās Smiltene. Pakalnu un rāmo ezeru ieskauta, nelielā pilsētiņa ir piedzīvojusi gan Latvijas brīvvalsts laika uzplaukumu, gan visu šī gadsimta karu postu, tomēr tā vienmēr varējusi lepoties ar aktīvu kultūras dzīvi un rosīgiem, savu darbu mīlošiem cilvēkiem. Vēlu Jums visiem arī turpmāk saglabāt šo rosīgo garu un turpināt kopīgiem spēkiem vairot gleznainās Smiltenes uzplaukumu un slavu! Lai Jums visiem šajā darbā daudz prieka un veiksmes!
Atvadoties no apciemojuma, mūsu pilsētai tika veltīti brīnišķīgi vārdi:
„Man ir laimējies tādā ziņā, ka patlaban ceriņi ir pilnos ziedos, un es nezinu, vai kur pasaulē esmu redzējusi tik daudz ceriņu, kā tieši Smiltenē. Man šķiet, ka katrā mājā ir ne tikai viens krietns ceriņu krūms, bet pat vesela to rinda un pie tam skaistu un dažādu. Šīs ziedu kupenas man vienmēr paliks atmiņā par visu šo novadu.”
Gadsimta sākumā Smiltene jau ir ieguvusi Latvijas skaistākās un sakoptākās mazpilsētas statusu. Mums tā ir mīļa un skaista vienmēr, jo – nekur nav tik labi kā mājās. Smiltenē, tās mīļvārdiņā – Smiltenītē.
Šis portāls paliks patreizējā saturā. Papildināsies ar to, kas vēl nav pateikts par deviņdesmitajiem gadiem. “Dzied un spēlē smiltenieši” būs atvērts jaunu dziesmu parādei.
redakcija@smiltenite.lv