.
TDA “Ieviņa” – Smiltenes lepnums
“Ieviņa” : 1993.gadā un triumfa brīdī godinot kolektīva vadītāju, 2014.gadā.
Stāsta kolektīva ilggadējā vadītāja Ieva Adāviča:
1990.gadā IEVIŅA bija ar diviem sastāviem, labiem, izteiksmīgiem un talantīgiem dejotājiem, kuri ilgus gadus bija noturējušies kopā. Liela daļa no viņiem, mācoties Rīgā, turpināja braukt uz Smilteni dejot savā kolektīvā.
Deju svētku skatē ieguvām 3.vietu. Ļoti daudzi cilveki, uzzinot,ka esmu Ieviņas vadītāja, izteica komplimentus par skaistāko Latvijas kolektīvu.
Pirms tam – 1986. g. kolektīvs bija uz deju festivālu Budapeštā, kur dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcā, jo bija notikusi Černobiļas katastrofa un tūristi atteica braucienus uz to pusi, bet mēs dzīvojām priecīgā noskaņā, jo informācijas jau nebija.
1989. gada vasarā lielā un prestižā deju festivālā Katovicē izgājām ar Latvijas sarkanbalto karogu, kas sacēla vētru festivāla organizācijā, tika zvanīts uz Varšavu, pastāvēja variants, ka mūs var aizsūtīt uz mājām, taču palikām pie sava un turpinājām festivālu kā Latvijas nevis PSRS deju ansamblis.
Laikā, kad Ŕīgā bija barikāžu laiks, mēģinājumi notika tikai meiteņu sastāvam, jo puiši bija notikumu centrā galvaspilsētā.
Turpmākos gados kolektīva augsto līmeni izdevās noturēt tikai pateicoties ļoti nopietnam darbam ar Ieviņas studijas grupām. Mainījās paaudzes, jaunieši aizplūda no Smiltenes, tika likvidēts arī daudz darba vietu. Tomēr Ieviņa regulāri ieguva populārākā Valkas rajona deju kolektīva godu.
12 gadus turpinājās regulāra draudzība ar Vīzenbahas Kultūras biedrību Vācijā, kura organizēja mūsu koncertus Vācijā un Francijā, un katru gadu no dejotājiem gaidīja jaunu un arvien spilgtāku deju programmu.
Kopumā Ieviņā dejotāju bijis daudz, domāju, ka ap 500. Tomēr daļai bija jāatkāpjas stingro prasību un konkurences dēļ.
Zvaigžņu mirkļi ir tad, kad mēģinājumā jūti – top māksla, tehniskās problēmas ir pārvarētas un dejotājiem atraisās kopīga vēlme atklāt savu stāstu, emocijas un izjūtas dejā.
Vienmēr būs atmiņā mirkļi koncerta noslēgumā Francijā. – Publika piecēlusies kājās, tas pirms 20 gadiem bija reta parādība. Paši dejotāji ir padarītā sviedros, bet stāv ar taisnu muguru. Viss atdots dejai.
No Ieviņas dejotājiem dejas mākslu turpina attīstīt : R.Rešetins un I.Atvare Smiltenē, A.Zeibote Palsmanē , D.Bārbale Rīgā, B.Ķestere Jelgavā. Savukārt M.Daukste vada fitnesa nodarbības ASV bet D.Ābola jau noslēgusi savu darbību Valmierā.
Gribās cerēt, ka jebkuram Ieviņas pamatsastāva dejotājam dzīvē noderēs iegūtās atziņas, ka darbs līdz spēku izsīkumam un milzīga dejas mīlestība ir tas, kas ļauj atklāt dejas burvību, dejas stāstu un nodot to tālāk skatītājiem, citādi nemaz nedrīkst kāpt uz skatuves.
Ieva Adāviča sāka veidot Smiltenes deju kolektīvu tālajā 1976. gadā no Smiltenes vidusskolas jauniešiem. 32 izcili darba gadi – līdz 2008. gada rudenim.
2014.gadā vidējās paaudzes deju kolektīvs Ieviņa saorganizēja septiņu sastāvu dejotāju saietu – koncertu, kurā godināja savu vadītāju.
Ieva Adāviča radīja leģendāro Smiltenes Tautas deju kolektīvu Ieviņa un pati kļuva par Smiltenes leģendu!
Pirmo reizi Smiltenē
1993. gadā notika pirmais Vispasaules smilteniešu saiets ar 125 viesiem no citiem Latvijas novadiem un no Eiropas valstīm, Amerikas, Austrālijas.
Otrais saiets notika 1995. gadā.
SIA “Smiltenes televīzija”. 1991. – 2011. gads. Nozīmīga parādība Smiltenē – pilsētā, kurā tobrīd nebija sava sabiedrības saziņas avota, savas avīzes arī vēl nebija. Drīz pēc Atmodas bez savstarpējiem kontaktiem, bez ieteikumiem – kā sēnes pēc lietus, ap 1990. gadu Latvijas provincēs saradās ap 20 censoņu, kas pieteica sevi kā vietēja mēroga televīzijas veidotāji. Ne Igaunijā, ne Lietuvā tā nebija. Drīz nodibinājās Latvijas reģionālo televīziju apvienība. Veidoja televīziju reģistru, Smiltene piereģistrējās otrā – pēc Ogres.
Radīšanas sākotnējā ideja visiem bija vienāda. To laiku daudzdzīvokļu mājās tika likti televīzijas signāla pastiprinātāji, kas ar kabeli sadalīja signālu pa dzīvokļiem. Bet kā būtu, ja pastiprinātāja signāla izeju kabeļa vietā saslēgtu ar parastāko televīzijas āra antenu? Pārsteidzoši – pieslēgtā antena izstaroja televīzijas attēlu un skaņu. Cik tālu? Līdz kaimiņu mājām! Bet neatlaidos un iebāzu skrūvgriezni kādā pastiprinātāja caurumā, kur iekšā ir tāds kā regulators. Pagriezu un vienu, uz otru pusi – raugi, kļūst vēl labāk, nu jau līdz otrajai kaimiņu mājai aizsniedzas.
Ar to prieka pilno dienu sākās televīzijas izdomāšana. Bija tikai videomagnetofons un satelīta šķīvis. Ne filmēšanas kameras, ne līdzekļu kaut ko iegādāt. Beidzot kāds elektronikas amatieris piedāvāja nedaudz jaudīgāku raidītāju. Iespējamās pašmāju televīzijas fani no meža atveda garu, tievu priedi. Tas kļuva par antenas mastu mājas pagalmā. Nu tad bija prieki. Raidu no Dakteru ielas, vērtētājs Rīgas ielā. Kaut kas ekrānā kustoties, nu tak ka cilvēks. Pagrozīju antenu, nu jau gandrīz labi esot.
Tāds smieklīgs sākums. Nākamo specīgāku raidītāju atradu Rīgā. Izmēģinājumi rādīja, ka bildi no Dakteru ielas redz gandrīz visā pilsētā.
Reiz gadījās tā – attēlu regulēju no atskaņotās video kasetes. Ne to kaseti biju aparātā ielicis. Nākamā dienā pie manis atnāk darbu palīgs. Stāsta: kaimiņu tante saviļņota šausminājusies: vai dieniņ ko vakar televizorā redzējusi. Ne kauna ne goda! Mans paziņa atbildējis: es tieši turp eju, noskaidrošu. Bet tante: ak tā, noskaidro gan un paprasi kad atkal rādīs, pasaukšu kaimiņieni arī.
1991. gada 1.decembrī tika izziņota televizijas oficiālā atklāšana. Kameras vēl nebija, ekrānā uzliku puķīti un tieši deviņos taisījos uzrunāt tautu. Viss bija sagatavots, vienīgi aizmirsu apstādināt istabas pulksteni. “Labvakar, cienījamie skatītāji” saku, bet no dzeguzītes pulksteņa izlec mēlīte un skaļi skandina – kūko, kūko. Kāda vairs svinīgā runa! Kopā ar mani smējās simtiem smilteniešu.
Turpināmums bija īsteni radošs un efektīvs. Mērķis bija nopirkt profesionālu raidītāju un antenu. Kur rast naudu? Līdz tam ienākumus deva vietējie sludinājumi un jubilāru sveikšana. Ak šo laimi – tuvojās Saimas vēlēšanas un viens pēc otra pie mums ieradās partiju pārstāvji. Tolaik jau bija studijas videokamera, ar tiešraidēm problēmas nebija. Labi maksāja. Kāds pieteica trīs stundas tiešraidei un papildus: norezervējiet mums pirmsvēlēšanu vakaru un lai neviens cits tajā dienā te nebūtu. Cik jāmaksā? Samulsu izvēles priekšā – kāds simtnieks jau derētu – saku. Šis atver portfeli, tik biezu banknošu izvēli vēl nebiju redzējis. Nešaubīdamies izvilka vairākus simtniekus. Jums te diezgan lēti, – saka. Vēlāk pats uz sevi pukojos, varēju taču prasīt vairāk.
Rezultātā naudas pietika lai Viļņas elektronikas ražotnē pasūtītu sertificētu raidītāju un antenu.
Ar to sākās nopietna televīzijas darbība. Antenu novietojām “astoto” sakaru torņa spicē – 45 metru augstumā. Raidītāja signāls sasniedza pat Rūjienu un Gulbeni.
1995. gadā televīzija saņēma Latvijas Mediju fonda balvu “Medijs ‘95”.
Darbs bija daudzveidīgs, radošs un…bīstams. Reiz Ziemassvētkos bija ieplānota tiešraide ar labestības loteriju un ar vairākiem viesiem. Pāris stundas pirms sākuma kaut kas notika ar raidītāju – ārā bija negants laiks ar vēju un atkalu. Jābrauc skatīties. Raidītājs tolaik atradās raidtorņa tehniskā telpā 20 metru augstumā. Stāvās metāla kāpnes bija apledojušas. Tumsa, vējš un atkala vēl aizvien līst. Bet jāsaņemas un jākāpj! Tā ir darba sūrā maizīte.
Populārākais tv programmā bija vidusskolas skolotāja Ilgvara Ābola ierosi-nātais tiešraižu cikls – konkurss ģimenēm “Piramīda”, kas noritēja visā rudens-ziemas periodā. Uzvarētāji bija katrā konkursa kārtā, bet televīzijai balvas nesanāca sniegt. Mūsu uzaicinājumam pasniegt balvas un tiešraidē par brīvu reklamēt savu pastāvēšanu atsaucās desmitiem uzņēmumu un pašražotāju. Kāds gaļas produktu ražotājs uzvarētāja pleciem uzlika sardeļu virteni.
Televīzijas viesu grāmatā sakrāti tā laika pazīstamāko cilvēku ieraksti: Anatolijs Gorbunovs – “Paldies par jauko interviju! Ļoti svarīgi, kas un kā intervē. Biju kā spārnos!”
Viesi mums sagādāja arī problēmas. Politiķi, kas grupiņā viesojās studijā, bija priecīgi satikties, kas, protams, pēc tiešraides studijā jāatzīmē. Tā šķiet, ka smalks konjaks katram bija kabatā. Jāklāj galds. Brāļošanās beidzās krietni pēc pusnakts. Vasarā telpās bija karsti, atceros Elitu Veidemani ar skaļāko balsi un vērienīgo ārdurvju vaļā vēršanu. Bet vai nu pilsētnieks var zināt, ka lauku odi to vien gaida, kā nokļūt gaišās telpās ar kārdinošu ēdienu smaržu. Viesi aizmuka savos limuzīnos, bet mājinieki sita odus līdz pat rītam.
Tagad par patiesi uzjautrinošo, kas palicis prātā. Arī valsts Ministru padomes prezidenta Māra Gaiļa viesošanos televīzijā 1994. gadā var vērtēt ar humora pieskaņu. Tolaik daudz ko pārspīlēja. Divas stundas pirms raidījuma māju pārmeklēja drošībnieki, pusstundu pirms raidījuma slēdza auto satiksmi Dakteru ielas nogrieznī. Policijas sirēnam skanot, ieradās prezidenta kortēža. Drošības dienesta vīri ieņēma vietas pie ieejas, istabās. Aparātu telpā mani novēroja apsargs, kas pat filmēšanas kameru pārbaudīja vai tik tur nav spridzeklis. Bija arī mājas āra apsekotājs, riņķoja šurpu turpu, rītā skatījos – gurķu dobe izbradāta.
Bija tas laiks, kad tuvojās mobilo telefonu ēra, kam bija jānomaina peidžeri. Ieradās LMT puiši izskaidrot tautai ka mobilais telefons ir tuva sakaru nākotne. Bija tiešraide, zvanīja tikai skeptiķi – nu ko jūs, puiši, stāstat, tās ir pasaciņas lētticīgajiem.
Reiz pirmsvēlēšanu laikā izrādīties atbrauca Saeimas deputātu kandidāti. Īsi pirms tam studijai bijām nopirkuši tolaik modernākos krēslus: pagriez rokturi – krēsls nedaudz atlaižas, nospied vienu lipiņu – krēsls te nogrimst, te paceļas. Tiešraide bija pagara, kādam kļuva garlaicīgi, redzu – viens ciemiņš vēlas pārbaudīt ļipiņu krēsla sānos. Un, lūk, tāda bilde: viesu grupas vidū sēdētājs sāk strauji grimt un noslīd lejā līdz pleciem. Kolēģi izbrīnā skatās, skatās līdz izspurdz smieklos. Es pamanījos pārslēgties uz vienmēr gatavo uzlikumu “Tehnisks pārtraukums”.
Mūsu mājā – televīzijā arvien kā mājīguma simbols ir bijis kaķis, kam patika gulēt uz studijas galda. Reiz karstā vasarā, kad noritēja kārtējā priekšvēlēšanu tiešraide, biju atstājis ārdurvis vaļā. Kaķis pēkšņi ienāk, vienā mierā pārstaigā istabu, uzlec uz viesu galda un liekas uz guļu. Kurš nepasmaidīs?
Smiltenes televīziju ļaudis bija iecienījuši, radot iespēju sludināt savas vajadzības – pirkt un pārdot. Reiz kāda lauku sieviņa tieši no autoostas uzreiz pie mums: vai te ir tā televīzija? Es gribēju pa “liedagu” palaist govi!
Pagāja 20 gadi. Visur televīzija pārgāja uz raidīšanu decimetru viļņu diapazonā. Mūsu laiks bija beidzies.
Smiltenes televīzijā savu devumu ielicis operators un montāžas speciālists Jānis Ūdris, diktori Ruta Madarāja, Līga Krūmiņa, Aigars Veldre, administratore Mārīte Liedaga, nenogurdināmais un bezbailīgais tornī kāpējs Jānis Vaivods. Labu darbiņu paveicām.
Smiltenes televīzijas operators Jānis Ūdris un diktore Līga Krūmiņa televīzijas desmitgadei sagatavoja humoristisku sižetu par jubilejas ziņu izlaiduma tapšanu.
Mūsu televīzija 1994.gadā izveidoja savu pirmo muzikālo videofilmu ar tolaik pazīstamo tehnikuma vīru grupu “Trīs vīri darbā” . 2022. gadā tehnikuma simtgades svinībās operators Jānis Ūdris sastapa šos vīrus.
Citas gupas Trīs vīri darbā dziesmas skatiet un klausieties šeit >>>
Latvijas televīzijas rīkotā Šlāgeraptauja (tagad saucas Sirdsdziesma) pirmo reizi viesojās arī Smiltenē. Tas notika pirms 23 gadiem LTV tiešraidē no Tepera ezera krastmalas.
Aizmirstā tradīcija. Deviņdesmitajos gados Smiltenē ik pavasari rīkoja bērnības svētkus.
Ziemassvētku lakstīgala. Toreiz un tagad. Tīne Tilčika
.
Tīna šobrīd ir radio Relax FM programmas vadītāja un spēļē smilteniešu grupā Ceļojums.
Tīna Tilčika uzaugusi muzikālā ģimenē:
“Tētis dziedāja grupā “Palsa”, mamma rakstīja vārdus tēta dziesmām, bet es plēsu akustiskajai ģitārai stīgas. Maza būdama, piedalījos visos pilsētas rīkotajos “Cāļos”, piecu gadu vecumā sāku apgūt vijoļspēli mūzikas skolā un paralēli dziedāju duetā, ansamblī un korī. Basģitāru sāku spēlēt, kad pabeidzu mūzikas skolu…
Smiltenes grupai “Kaimiņi” šogad 30
Grupa “Kaimiņi” izveidojās 1996. gadā. Ideja no Alda Gedroviča un Edvīna Jēkabsona, piesaistot Pēteri Kokarēviču. Vēlāk pievienojās Jānis Kuzmans. Pirmā dziesmu kasete izdota 1998. gadā.
“Kaimiņu” popularitāte visas Latvijas mērogā strauji pieauga gadsimtu mijā. Dziesma “Ievai” Latvijas radio aptaujā kļuva par gada labāko dziesmu. Albūms “Nāc līdz!” saņēma Latvijas mūzikas ierakstu lielo Gada balvu.
Par mūsu mūziķiem, kas slavina Smilteni visā Latvijā, vēl 4. lapā.