Vecgada tradīcija televīzijā
1996. gada 31. decembris, laiks – 21.30. Ļoti daudz smilteniešu šajā brīdi savos televizoros ieslēdz Smiltenes televīzijas kanālu. Jau trešo reizi Vecgada vakarā tiešraidē notiek Smiltenes domes un televīzijas rīkotā tradicionālā Vecgada loterija. Četrus gadus televīzija savus skatītājus reģistrēja kā TV abonentus, kurus varēja iegādāt pret ziedojumu televīzijas uzturēšanai, pretim saņemot iespēju lētāk iegādāties avīzi ar televīzijas programmu un piedalīties Lielajā gada loterijā. Pavisam notika četras loterijas, pēdējā – 1997. gada Ziemassvētkos.
Attēlā – loterijas norises vadītāji – TV diktori Ruta Madarāja un Aigars Veldre, ieradies pilsētas domes priekšsēdētājs Gatis Krūmiņš.
Balvas nodrošināja praktiski visi uzņēmumi, veikali un privātpersonas.
Jaunā gada pirmajā avīzes numurā ”Smiltenīte” rakstīja:
“Tradicionālā Vecgada loterija Smiltenes televīzijas studijā sakopoja negaidīti bagātu balvu klāstu. Paldies visām daudzajām firmām, iestādēm, veikaliem, kas pilnīgi labprātīgi, bez jebkādas pierunāšanas burtiski apbēra mūs ar loterijas balvām, radot Vecgada prieku desmitiem Smiltenes televīzijas skatītāju. Izlozes dienas rītā pati pirmā ar savu dāvanu mūs apciemoja pazīstamā tortes cepēja Bērziņas kundze, kas par savu balvu teica tā: gribu dot kādu artavu tajā gaisotnē, kas ar labestību veidojas mūsu pilsētā. Vairākas firmas un veikali paredzētās vienas balvas vietā atnesa divas, trīs un pat septiņas līdz deviņas. Domes priekšsēdētāja Gata Krūmiņa klātbūtnē laimes ratā ievietoja lozes – skatītāju TV abonenta numuriņus. Pirmo izlozēja pilsētas domes balvu /attēlā/, un saņēmējs izrādījās pazīstamais dakteris Guntis Ciguzis. Uzreiz pēc pusnakts sākās balvu izsniegšana, kas it ražīgi turpinājās 1. janvārī. Pati televīzija dāvināja jaunu televizoru un piegādāja to tieši mājās laimētājai Raiņa ielā.”
Tā kā balvas sniedza visi uzņēmumi, šis balvu pieteicēju saraksts parāda, kas Smiltenē darbojās pirms 30 gadiem:
Smiltenes patērētāju biedrība, pienotava, Unibankas Smiltenes filiāle, firma „Ābols & Co”, firma „Mid-Land” un restorāns „Pie 4 kungiem”, firmas: „Smiltene”, „Jēkabsons & Co”, „Astra”, a.s. „Baltā”, a.s. „8.CBR”, Lauksaimniecības tehnikums, veikali „Jānītis”, „Laura”, „Luize”, „Smiltenes grāmata”, „Lotoss”, „Madara”, „Kaprīze”, „Jums”, „Palma”, „Lieda”, „Līva”, „Valis”, „Philips”, „Daiļrade”, „Dzērvenīte”, „Rīts” i.u. „Stars”, „Dzirnas”, aptieka „Inta” un jau minētā pazīstamā konditore un tortu cepēja Bērziņas kundze.
Notika Smiltenes pašvaldības vēlēšanas
Iedzīvotāji saraksta pirmajā trijniekā ierindoja tos pašus cilvēkus, par ko teicās balsot “Smiltenītes” aptaujā. Attēlā – jaunievēlētie deputāti Smiltenes televīzijā.
Par atlikušo gadsimta daļu rūpes uzņēmās:
- Gatis KRŪMIŅŠ
- Jānis LIKANS
- Jānis KRŪMALS
- Ainārs MEŽULIS
- Kaspars MARKSS
- Ita SEISUMA
- Jānis NORKUS
- Juris ZUŠMANIS
- Ieva LIEPIŅA
- Kārlis ZĪVERS
- Normunds CELMIŅŠ
Kā Smiltenē saglabāja kinoteātri
Deviņdesmito gadu sākumā – lielo valsts pārmaiņu laikos – Smiltenē kā vienīgajai Latvijas mazpilsētās izdevās saglabāt savu kinoteātri. Pēc Atmodas kinoteātri izrādījās nevajadzīgi un nerentabli. Grūtajos pārmaiņu laikos trūka līdzekļu darbības turpināšanai, un trūka arī kinofilmu – padomju laika krājumi nevienu vairs nepiesaistīja, bet jaunā kinosistēma veidojās ārkārtīgi lēni. Nelegālu video kasešu satura demonstrēšana ar video ierīci uz televizoru monitoriem bija īslaicīgs, neperspektīvs mēģinājums apiet kino krīzi. Arī Smiltenes kinoteātrī paretam no Valkas ieradās video demonstrētāji, salika zālē pāris televizoru un skatītāji… bija gan. Jo rādīja to, kas agrākajos laikos bija tabū. Tomēr tas ātri beidzās. Kinozālēm meklēja labāku pielietojumu…
Gunārs Liedags:
– Kad man beidzās darbs Valkas kinodirekcijā, kas apkalpoja visas rajona lauku un pilsētu kino izrāžu vietas, atgriezos savā Smiltenē ar cerību turpināt kino sistēmā iesākto darbošanos. Smiltenes kinoteātris bija mana pirmā darba vieta – kopš tā atklāšanas 1962.gadā.
Valkas kinoteātra kolektīvs ar izdomu un nerimstošu enerģiju bija padarījis sevi par labāko Latvijas mazpilsētās: latviešu filmu pirmizrādes, Kinodraugu klubs, jauniešu Kino-disko klubs, savi kino sarīkojumu muzikanti – vēlākais slavenais “Bumerangs”, meiteņu disko deju grupa, savs dīdžejs jauniešu klubam un krāsu gaismu efektu operators. Biļetes uz 350-vietīgo zāli valcēniešiem bija deficīts, tās jau rudenī pārdeva kā abonementu – visai kino sezonai. Kinoteātris bija pilsētas galvenā kultūras iestāde, kultūras nams savus pašdarbnieku mēģinājumus kārtoja tā, lai tie nenotiktu “lielajās kino dienās”. Uz Valkas kino brauca arī smiltenieši, tostarp pilsētas valdes darbinieki. Kad es atgriezos no darba Valkā un tūliņ devos uz valdes māju, tur tiku labestīgi uzņemts: cik labi, mums arī vajag tādu kinoteātri – teica kino cienītāja, galvenā grāmatvede Līvija Trapāne. Gatis Krūmiņš nekavējoties nokārtoja darbā pieņemšanas lietas: rīt pat vari sākt! Tobrīd iedomāties nevarējām, ka augšupceļa vietā būs neziņa, izmisums, truls tukšums. Taču pirmais šķērslis cīņā par kinoteātra pastāvēšanu bija pārvarēts, par likvidēšanos neviens nerunāja. Otrs izšķiršanās periods sekoja drīz. Pilsētai bija vajadzīgas telpas bibliotēkai. Valdes sēdē Zaiga Krūmiņa izteica ideju par savas bibliotēkas ievietošanu kino telpās. Es biju atradis vēstures datus, ka pastāvīga kinoteātra klātbūtne pilsētā kļuvusi par tās zīmolu – kopš 1926. gada. 55 gadu vēsture. Šis arguments guva virsroku. Bibliotēkai atrada vietu Baznīcas laukumā. Kinoteātris turpināja izdzīvot – tieši tā jāvērtē, jo izrādāmo filmu bija ārkārtīgi maz. Latvijā filmu izplatīšanu organizēja Latvijas/Somijas uzņēmums Baltic Cinema. Nedēļā izlaida vienu jaunu filmu, bet kinoteātri bija Rīgā, Valmierā, Siguldā, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Madonā un mazpilsētā Smiltenē. Filmu nomaiņa notika pirmdienā, kad Rīgā atgriezās norādītās filmas, lai otrdienā tās ceļotu uz jaunu izrāžu vietu. Smiltenei, kā vienas dienas izrādītājam atlika viena iespēja – norādīt seansus pirmdienas vakarā. Un tā – ik pirmdienu pēcpusdienā biju Rīgā pēc filmu kastēm, kas otrā rītā ar maršruta autobusu jānogādā Rīgā. Tā – vismaz gada garumā līdz valsts kino nozare sakārtojās un klāt nāca jauni filmu izplatītāji. Deviņdesmito gadu otrajā pusē mūsu kinoteātris jaušami atplauka. Bija reizes, kad filmas rādījām gandrīz nedēļu ar diviem seansiem dienā. 1998. gada martā latviešu filmu “Likteņdzirnas” noskatījās 780 skatītāji, bet slaveno ”Titāniks” tā paša gada maijā – 850. Mūsu kinoteātra afišas tika sūtītas uz Alūksni, Gulbeni. Tolaik ieejas biļetes cena bija no 50 līdz 60 santīmiem /tagad tas būtu ap 60-70 centi/. Arī valcēniešiem kino skatīt bija jābrauc uz Smilteni, jo Valkas kinoteātri noprivatizēja uzņēmējs Vents Krauklis un iekārtoja lielveikalu.
Pēc gadsimtu mijas pēc telpu remonta kinoteātris ieguva jaunu nosaukumu – “Kino 80”, atzīmējot Smiltenes kino pastāvēšanas gadadienu. 2011. gadā visai kultūras nama/kinoteātra ēkai notika rekonstrukcija divu gadu garumā. Tajā pat gadā mūs pārsteidza ziņa, ka Latvijas filmu izplatītāji nolēmuši atteikties no kinofilmām uz lentes, sākusies digitālā kino ēra. Ēkas rekonstrukcijas izmaksu tāmē izmaiņas vairs nevarēja izdarīt. Agrāko lentes kinoaparatūru demontēja, bet jaunajai naudas nebija. 2013. gadā būvnieki ēku nodeva lietošanai, taču visas kino telpas bija tukšas – bez kino ekrāna, bez aparatūras. Atjaunošanai bija vajadzīgi ap 70 000 eiro.
Piespiedu gaidīšanas laikā izmantojām video projektoru, ko novietoja zālē pie griestiem, filmas saņēma digitālā ierakstā. 2015. gadā izdevās iegādāt iecerēto aparatūru un ziemas sākumā kinozāle bija gatava darbam. Tas bija 3D kino, ar brillītēm šāda formāta filmām. Bet 3D ēra ātri beidzās īstu popularitāti neieguvusi. Kino tagad Smiltenē ir, bet nosaukt to par kinoteātri nevar, mums ir Kultūras centra kinozāle. Bet ir labi, ka jaunās Latvijas filmas Smiltenē nonāk vienlaicīgi ar filmas pirmizrādi Rīgā.
30. gadi. Kur atrodas šī ēka? Kas tajā ir tagad? Atbilde paslēpta portāla 4.lapā.
😄 Joskem ar Zāru pirmā kāzu nakts. Joske galīgais nepraša, ik pa brītiņam zvana Ābramam un prasa kā rīkoties tālāk. Ābramam pacietība ir galā:
– Ak tu, muļķa dēls! Nu paņem taču savu galveno locekli un bāz tur, kur Zāre čurā!
Pēc brītiņa jau zvana Zāre:
– Vīratēv! Briesmu lietas! Joske iegrūdis kāju klozetes podā un nevar ārā dabūt!
😄 Skūpstu izdomājis vīrietis. Savādāk nevarējis sievietei aizvērt muti.
😄 Ideāla sieva: skaista, seksuāla, kurlmēma, dzērienu veikala īpašniece.
😄 Divi padzīvojuši vīrieši sarunājas:
– Kad es biju jaunāks, man vajadzēja tikai iedomāties par sievieti, un jau satraucos. Bet tagad – domāju, domāju, bet nekā. Laikam jau kaut kas ar galvu nav kārtībā.
😄 Vīrs, ienācis mājās, stāsta sievai:
– Autobuss bija tā pārpildīts, ka viena sieviete turpat dzemdēja.
– Tas vēl nav nekas. Vakar autobusā bija tik liela spiešanās, ka es paliku stāvoklī!
😄 Divas draudzenes satiekas pēc vairākiem laulībā pavadītiem gadiem.
– Ko tu tagad domā par laulību?
– Man šķiet, ka laulība ir kā mirāža tuksnesī – ar pilīm, palmām un kamieļiem. Vispirms izzūd pilis, tad palmas un paliek tikai kamielis.
😄 Iedomājies, pārrodos mājās – tur sieva ar mīļāko. Abiem acis tādas viltīgas, viltīgas. Nojaušu ko nelabu, dodos pie ledusskapja – kā tad, manu alu izdzēruši!
😄 Sarunājas divi pensionāri:
– Klausies, kā tu risini dzimumjautājumu?
– Nekā. Man tas jau atkritis.
– Ej nu! Man gan vēl karājas.
“Greizais ratiņš” – tantei Smiltenē
Kādā 1999. gada augusta nogales sestdienā Smiltenes Jāņkalns bija ļaužu pilns. Jau trešo gadu bezmaksas koncertu sniedza Nacionālā teātra aktieru ansamblis “Greizais ratiņš”, kas skatītājiem bija sagādājuši arī dažādus jautrus pārsteigumus. Koncerta izskaņā pirmoreiz izskanēja dziesma “Tantei Smiltenē”, ko aktieri veltīja smiltenietei Jaunžeikares kundzei.
Ierosme radusies kāda senāka koncerta iespaidā, kad dzīvespriecīgā smilteniete ļāvās koncerta vadītāju organizētam dziesmas un dejas priekam un patiešām saslima ar Ratiņu, braucot uz viņu koncertiem arī tuvākā apkārtnē un ņemot līdzi īstu latviešu cienastu.
Pa kreisi – uz muzikantu pilsētu!
Pamazām, bet uzstājīgi sevi mūzikā pieteic smilteniešu grupa “Kreisais pagrieziens”. Kāpēc tāds nosaukums? Pie vainas mūsu pašu maestro Jānis Krūmiņš, kas specializējies ne tikai mūzikā, bet arī ceļazīmju atpazīšanā. Viņa grupai vārds “Apvedceļš”, kura rašanās saistīta ar apli šosejas atzarā uz Smilteni. Tad nu esot ieteicis – tajā mazajā apvedceļā, braucot no Rīgas, ir pagrieziens pa kreisi uz Smilteni. Grupas nosaukums “Kreisais pagrieziens” būs īsti vietā!
Grupa “Kreisais pagrieziens” bija iekļauta šovasar notikušajā Smiltenes šlāgergrupu salidojumā. Tātad viss turpinās. Smiltenes video operators Jānis Ūdris, kas savulaik video formātā izveidoja Dzintara Ziediņa dziesmas “Jaunības zieds” klipu, teic, ka drīzumā iecerēta jauna klipa radīšana.
Grupas pirmsākums meklējams šī gadsimta sākumā Smiltenes tehnikumā. Pēc 10 gadiem par viņiem rakstīja šādi: “Kreisais pagrieziens” ir ne tikai autobraucēju ikdienas “šķērslis”, bet arī enerģisku muzikantu apvienība, kuras pirmsākumi meklējami daudzu šlāgermūzikantu dzimtajā Smiltenē. Pirms vairākiem gadiem izveidotais duets pārveidojies līdz “dzīvā” sastāva piecniekam un nākotnē sola pieteikt sevi arvien skaļāk.”
