.
Gadi, notikumi, cilvēki
Šogad augustā atskatīsimies uz pašu nozīmīgāko notikumu 90-to gadu sākumā Latvijā un Smiltenē.
1991.gada 19.augusts. Valsts apvērsums Maskavā, saukts par Puča dienām, dramatiski iespaidoja visu Latviju.
Smiltenē bija Latvijas Tautas Frontes nodaļa, kuru vadīja skolotājs Elmārs Nātra. Tajā dienā pl.15 bija paredzēta pilsētas valdes sēde. Dienas kārtību nācās mainīt, E.Nātra uzreiz ziņoja par radušos situāciju Latvijā un to, kas iespējams var notikt Smiltenē. Domes zālē paralēli klausījās radio, un, kad izdzirdēja par krievu bruņumašīnu tuvošanos Latvijas televīzijai, domes sēdi pārtrauca.
Pl.21. Smiltenē pie Elmāra Nātras sapulcējušies vietējie tautfrontieši: Jānis Akmentiņš, Ēvalds Apinis, Jānis Dinga, Juris Zušmanis, Ilze Kumsāre, Aina Gēgere, Raimonds Poris un Gatis Krumiņš. Lēmums stingrs: lai kas te notiktu, nepakļauties iespējamiem vietvalžiem un turpināt gatavošanos plānotajai Baltijas ceļa akcijai.
Tā bija baisa nakts. Mūsējie tautfrontieši pat savus ģimenes locekļus centās pārvest uz citām mājām – pēkšņa iebrukuma gadījumā. Trauksme no televizora, diktore ziņo, ka telpām kāds tuvojas. TIešraidē varēja manīt, ka telpu ieņem krievi. Latvijas televīzijas ekrāns satumsa. Taču sagadījās tā, ka jaunveidotā Smiltenes televīzija tajā vakarā testa režīmā no satelīta avota bija pieslēgusi Vācijas televīziju. Tur bija tiešraide no Rīgas. Iespējams, ka tikai smilteniešiem bija iespēja redzēt turpmākos notikumus galvaspilsētā…
20.augusts. 8 rītā. Izrādās, ka telefona sakari starp pilsētām apzināti apgrūtināti. LTF aktīvisti pulcējās pilsētas valdes ēkā, lai spriestu par turpmāko rīcību. Kļūst zināms, ka Smiltenes milicija paslēpusi savus ieročus, tā bijusi pavēle no Rīgas.
21.augustā pilsētas valdes nams kļuva par radušās situācijas komandpunktu. Latvijā izsludināja vispārēju protesta streiku, smiltenieši pievienojās. – 8.CBR, 7. ceļu pārvalde,universālveikals, autoosta… Pārtikas veikalos veidojās rindas.
22.augustā – vispārēja sajūsma, jo pučs Maskavā bija izgāzies un Latvijas neatkarïba kļuvusi reāla. 23.augusta pievakarē smiltenieši izbrauca uz Baltijas ceļa ugunskuriem Rūjienas posmā.
.
.
Valdes priekšsēdētājs Gatis
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Smiltenes pilsētas pirmais valdes /domes/ priekšsēdētājs bija Gatis Krūmiņš. Savējais. Pilsētnieki viņu uzrunāja tikai vārdā – Gatis. Jo viņš nebija kabineta cilvēks. Bija pieejams jebkur – uz ielas, pilsētas pasākumos, bet pie kabineta vajadzēja vien pieklauvēt un pretīm atskanēja: droši, droši – iekšā! Tādu pilsētas saimnieku vairs nekad nesagaidīsim. Vēl pirms Atmodas rīkotā tautas nobalsošanā visu Valkas rajona izpildkomiteju vadītāju vērtējumā viņš pārliecinoši bija visaugstāk novērtēts. Gatis labprāt atsaucās Smiltenes televīzijas aicinājumam ik nedēļu būt klāt tv tiešraidē “Pilsētas domes vārds”.
Šo rindu autors droši zina, ka tieši Gatis Krūmiņš bija tas, kas pavēra durvis pilsētas augsmei, kas jūtamas vēl tagad. Viņš saglabāja Smiltenes kinoteātri. Uzreiz pēc Atmodas daudzi agrākie valsts un pašvaldību īpašumi kļuva nerentabli un traucējoši. Simtiem lauku kinoiekārtu, desmitiem pilsētu kinoteātru tika slēgti. Vidzemē kinoteātri palika vien Valmierā, Madonā, Siguldā un… Smiltenē. Gatis Krūmiņš uzklausīja manu stāstījumu par to, ka kino izrādīšana ir pilsētas tradīcija kopš 1925. gada. Es, savukārt, solīju kinoteātri uzturēt ar minimāliem līdzekļiem. Gatis piekrita. Kinoteātra pastāvēšanu aizstāvēja arī vēlāk, kad domnieki kino vietā bija izdomājuši ielikt citu iestādi.
Gati ļoti ieinteresēja mana ideja izveidot savas pilsētas televīziju. Kinoteātra zālē tika sasaukta smilteniešu sapulce, nu protams, visus tas piesaistīja. Televizijas izveidošanas ideju Gatis pievienoja 1991. gada 21.augusta valdes sēdei. Taču tā bija diena, kad notika dramatiskais Maskavas pučs. Tēma par televīziju izpalika, taču pēc kāda laiciņa, kad politiskie notikumi bija norimuši, Gatis man teica: sāc vien, tauta taču grib.
Ja nebūtu mūsu televīzijas, nebūtu arī pilsētas avīzes, nebūtu grāmatu izdošanas Smiltenē, kas vainagojās ar lielās vēstures grāmatas “Smiltene.Laiki un likteņi” izdošanu. Tik tālu aizvijās pavediens, kurš tika iesākts ar Gata Krūmiņa personību. Šo secību izklāstīšu šī izdevuma 3. lapā.
Par domes priekšsēdētāju viņš nostrādāja līdz 2001. gada decembrim. Gatim bija kāda nelāga spītība, jo viņš nelabprāt pieņēma jauno, kas ienāca mūsu sadzīvē. Kad domnieki uz sēdēm jau nāca ar saviem mobilajiem telefoniem vai mazajiem datoriņiem, Gatis turējās pie pildspalvas. Visus domes dokumentus viņš lēni klabināja uz rakstāmmašīnas un bija ar to apmierināts. Atkāpties nācās 2001. gadā, kad pilsētas vadību pārņēma vidusskolas direktors Ainārs Mežulis.Tā bija dabīga paaudžu maiņa.
Juris Zušmanis – īstens smiltenietis!
Vārds vietā, jo Zušmaņu dzimtai Smiltenē jau uzskaitīta 10.paaudze. Juris ir no 9.paaudzes. Viņa devums Smiltenei ir nenovērtējams – 2004. gadā viņš radīja Latvijā pašu apjomīgāko savas pilsētas vēstures grāmatu “Smiltene. Laiki un likteņi”. Neviens nekad to nevarēs atkārtot. Šādai grāmatai veltīta visa Jura dzīve. 1952. gadā iegādāts pirmais fotoaparāts un gandrīz pusgadsimta garumā bija sakrāti tūkstošiem foto liecību par pilsētas izaugsmi. Zušmanis nodibināja sakarus ar desmitiem smilteniešu tālu pasaulē, tādējādi saņemot viņu stāstījumus par seno un ne tik seno Smilteni. Un, lūk, viņa sacītais: “Aiz cieņas pret mūžības ceļos aizgājušajiem uzskatīju, ka mans pienākums ir ierakstīt viņu vārdus pilsētas vēsturē”
Aiz cieņas pret grāmatas autoru vēlos pastāstīt par to, kā tapa 470 lappušu biezā grāmata, ko popularitātes ziņā grāmatnieki nosauca par bestselleru, jo grāmata veikala plauktos nestāvēja, tā iegāja katrā smilteniešu ģimenē, tika dāvināta un sūtīta tautiešiem visā pasaulē.
Kopš Atmodas sākuma Juris Zušmanis bija Smiltenes pilsētas Zemes komisijas vadītājs. Precīzs amats: viņš zināja visu par visiem – cik katram liels vai mazs zemes gabals, kas to pircis, kas dāvinājis, kas mantojis. Pēdējos gados viņa darba vieta bija domes ēka Pils ielā pirmajā stāvā. Pavisam neliela istabiņa ar vairākiem skapjiem. Vienā no tiem bija rūpīgi sarindoti iecerētās grāmatas materiāli. Simtiem, šķiet pat tūkstošiem rakstu un foto dokumentu.
Es zināju par viņa sakariem ar smilteniešiem ārzemēs, Savā avīzē “Smiltenīte” publicēju smilteniešu atmiņas. Juris šajā lietā bija ieinteresēts, iedeva man iespējas meklēt kontaktus ar smilteniešiem Amerikā, Eiropā un Austrālijā. Sekmīgi. Cilvēki labprāt aprakstīja atmiņas par savu mīļoto zemi. Juris Zušmanis rakstus no avīzes rūpīgi izgrieza, krāja gadu no gada. Tāda bija mūsu sadarbība pirms Lielā sākuma.
2001. gada sākumā Juris izstāstīja savu problēmu, kas traucē sakrātos materiālus izdot grāmatā. Nebija izdevēja. Jo nebija gatava manuskripta, ko nosūtīt iespējamam izdevējam Rīgā. Ja arī tāds maketētājs atrastos, autoram būtu jābūt blakus ik dienas, lai parādītu, kurā vietā liekama katra no simtiem fotogrāfiju. Es tolaik jau biju sagatavojis iespiešanai Valmieras tipogrāfijā vairākas Kornēlijas Apškrūmas dzejas grāmatas. Pieredze bija. Un Juris teica: Man citu iespēju nav. Tev jāuzņemas.
Tobrīd nevarēju iedomāties, ka darbs pie grāmatas ilgs 4 gadus – līdz 2004. gada novembrim. Grāmatas saturs arvien papildinājās. Kamēr es maketēju pirmo, otro un sekojošās nodaļas, Juris saturam lika klāt visu jaunāko, vēsturiski nozīmīgo, kas notika Smiltenē. Gaidāmajiem tipogrāfijas izdevumiem tika izveidots ziedojumu konts SEB bankā.
Grāmata izveidojās apjomīga, neko līdzīgu Valmieras tipogrāfija vēl nebija taisījusi. Lūdza Rīgas speciālistu palīdzību. Tas man bija negaidīti smags uzdevums – salikums caur internetu bija jānosūta uz Rīgu. Ja sūtot gadītos sīks tehnisks brāķis – ja “tikai” kādas rindiņas vārda pārnesums nenoturētos savā rindā, bet pārietu uz nākamo rindu, tas izjauktu visas pārējās rindas līdz nodaļas beigām. Darbs būtu jāsāk no jauna. Bet Dieviņš man stāvēja blakām!
2004.gada decembra sākumā sākās iespieddarbi un grāmatas iesiešana tipogrāfijā. Pagāja tikai pāris nedēļas un mūs aicināja saņemt pirmos simts eksemplārus. Tā tik bija dieniņa! Pa ceļam iebraucām Blomē, Juris tipogrāfijas ļaudīm bija pasūtījis lielu mājas torti. Pats direktors mūs svinīgi apsveica – esot lieliska grāmata un apjomīgākais tipogrāfijas iespieddarbs.
Grāmatas bija ciešā iepakojumā, tāpēc tipogrāfijā nevarējām apskatīt. Tiklīdz auto ar dārgo kravu izbrauca no pilsētas, iestūrējām pirmajā lauku celiņā un bērnišķīgā nepacietībā saplosījām pirmo iepakojumu. Kas tas? Mūsu grāmata! Vai tiešām to esam iespējuši? Ir pagājuši 22 gadi, es atveru grāmatu un izbrīns ir tāds pats – kā tolaik pietika gudrības ko tādu paveikt!
Autors bija gandarīts par savas dzīves lielāko veikumu. Bet liels bija pārsteigums, kad viņam pasniedza necerētu autora honorāru. No pirmā grāmatnīcas ienākuma izdevējs- SIA “Smiltenes televīzija” viņam izsniedza 1000 eiro. Atceros to brīdi. Pēc nepilnas stundas Juris,škiet, bija atprasijies no darba un žiglā solī joza uz māju, lai uzreiz steigtos uz Rīgu. Piepildījies vēl viens sapnis – apceļot pasauli. Latvijas ziemas spelgoni grāmatas autors pavadīja Dienvidamerikas džunglu takās.
Grāmatas svinīgā prezentācija notika kultūras namā 2004.gada 28.decembrī (attēlā). Mūsu dzejniece Marika Svīķe vadīja šo sarīkojumu…
.
No ievziediem līdz saltai upei
Smiltenes dzejniece Marika Svīķe. Silta zvaigzne, kura uzliesmoja un nodzisa. 07.05.1968 – 18.02.2021
1999.gadā Latvijā dominēja lielākais gadsimtu mijas mūzikas hīts “Ievai”, ko pēc Marikas Svīķes teksta melodijā pārvērta Agris Gedrovičs un izpildīja Smiltenes grupa “Kaimiņi”, tagad to dzied “Sestā jūdze”. Agris sirdi plosošā melodijā pārvērta Marikas dzejoli “Upe”, ko viņa sacerēja, apzinoties savu traģisko likteni…
Atceras Marikas dzīvesbiedrs Vilnis Svīķis, ar ko Marikai bija 32 gadus ilga kopdzīve. “Cilvēki, kuriem nav lemts dzīvot ilgi, dara to ātrāk, kvalitatīvāk, paņemot no dzīves visu, ko vien spēj. Man izdevās skaists pārsteigums Marikas dzimšanas dienā. Mēs nekad nebijām braukuši ar limuzīnu. Ar dēlu sagatavojām mammu šim pasākumam, jo vajadzēja skaistu piknika grozu. Dažas dienas lijis lietus, visur dubļi. Kāds pikniks? Un tad atbrauca liels, balts limuzīns – tas bija brīnišķīgs pasākums. Viņa bija kā zvaigzne – uzliesmoja un… nodzisa. Silta zvaigzne, ļoti labas atmiņas ir palikušas. Cilvēks dzīvoja un darīja to, ko prata vislabāk. Liekas, viņa tagad ir atpestīta no ļaunās slimības, no sāpēm un sēž uz mākoņa maliņas, un raksta jaunu dzejoli par tauriņiem, kas augusta vakaros šosejas malā dieviņu lūdz, par mums lūdz…”
Esam jau šī portāla otrās lapas noslēgumā. Taču ne tuvu neesmu paspējis atzīmēt visu spožāko, kas mita mūsu pilsētā 90-to gadu vidū un rotāja to gadsimtu mijā. Tie ir mūsu cilvēki, kas savu dzīvi veltījuši sabiedrības interesēm.
Atcerēsimies Jāni Akmentiņu – cilvēku, kuru 90. gados pazina visi. 1960.gadā no Talsiem atbraukušajam velosporta trenerim Smiltene kļuva par īstajām mājām. Viņa trenētie riteņbraucēji nesa pilsētas slavu Latvijā, ik gadu maijā Smiltenē notika riteņbraukšanas svētki – Smiltenes kausa izcīņa. Jāņa Akmentiņa audzekņi: Dainis Ozols, olimpiskais medaļnieks Barselonā, Gaidis Lapiņš, pasaules junioru čempions Buenosairesā, Jānis Siliņš kluva par riteņbraukšanas sporta meistaru un sporta pedagogu. Pēc Atmodas Akmentiņš kļuva par organizācijas “Daugavas Vanagi Latvijā” Smiltenes nodaļas vadītāju.
Vēl arvien Smiltenē trasē aiz Tepera ezera notiek liela mēroga autosporta sacensības. Gadsimta sākumā mūsu trasi atzina par labāko Latvijā. Šis gods radās smiltenieša Vaira Tralla gādībā.
Aldis Lapiņš ir Smiltenes orientēšanās sporta slavenība – darbībā kopš 1975.gada, kad Smiltenē tika sarīkotas pirmās šī sporta veida sacensības. Tad sekoja sacensību “Azimuts” maratons, ik gadu, arī šogad. Aldis Lapiņš nav apturams. Viņš spodrina Smiltenes slavu un atpazīstamību. Pateicoties rūdījumam Smiltenes trasē, Ēriks Ūdris, Guntars Puntulis kļuva par Sporta meistariem, Ilze Lapiņa kļuva par starptautisku sacensību uzvarētāju Zviedrijā. Aldi Lapiņ, arī tu esi mūsu pilsētas sporta leģenda, paldies par raženo un aktīvo mūžu!
Pie Tepera ezera vēl aizvien ir hokeja laukums, to jau kuro gadu desmitu uzkopj Ilgvars Plētiens. Savulaik te bija hokeja kluba “Smiltenes vanagi” mājvieta. Organizators, treneris un spēlētājs. Siltajās ziemās viņš gaidīja katru noturīgu sala rītu, lai agri, agri steigtos uz laukumu uzliet ledu no Tepera ezera ūdens. Tas jau vēl tagad turpinās, hokejs gan pārgājis uz ledus arēnu blakus pilsētā, bet Smiltenē ir pieejama Ilgvara sarūpēta slidotava.
Ar smaidu atceros 90-tos gadus, kad jaunizveidotā Smiltenes televīzija ar stipri ierobežotām iespējām savā programmā lepni ierakstija: “Hokejs. Tiešraide no Smiltenes ledus laukuma”. Kā tas notika? Gluži tiešraide, protams, nebija. Ja spēle bija trijos, līdz televīzijai tā nonāca pussešos. Filmēju no hokejistu ģērbtuves jumta, kur Ilgvars man nolika krēslu un pievadīja elektro vadu. Pēc spēles – ātri uz tv studiju kaut ko no filmētā tehniski pielabot, lai uz spēles komentētāja ierašanos viss būtu kārtībā. Minūtes desmit pirms “tiešraides” ieradās komentētājs, nu protams, pats Ilgvars. Palaidu filmēto ēterā, viņam pašam arī interesanti – kas “vanagiem” spēlē izdevies, kur kļūdas. Tā bija mūsu kopējā Smiltenes “hokeja studija”.
Pirms 30 gadiem Smiltenes vidusskolas meiteņu koris dziedāja Dziesmu Smiltenei ar dzejnieka – smiltenieša Alda Štelca vārdiem.
Aldis Štelcs:1952.-1992.