Mūsu vēstures gājums
Sākam ar restaurētu fotogrāfiju. Smiltene tieši pirms 100 gadiem.
Smiltene. 20. gadsimta deviņdesmitie gadi.
Turpmāk šajā portālā: 1996.gads Smiltenē un sekojošie gadi līdz gadsimtu mijai. Atskatu pilsētas vēsturē praktizēja arī avīze “Smiltenīte”, pārlapojot 20. gadsimta “Smiltenes Ziņas”. Paralēli 90-to aktualitātēm, palūkosim, kas notika 30-tajos gados, kas mums tagad izraisīs tikai smaidu.
Ieejam 1996. gada notikumu otrajā pusē un veiksmīgi esam trāpījuši uz aktuālāko: valsts gatavojās pašvaldību otrajām pēcatmodas vēlēšanām, protams, ažiotāža bija arī Smiltenē. Mūsu avīze gāja notikumiem pa priekšu un sarīkoja aptauju par cilvēkiem, kurus smiltenieši gribētu redzēt savas pilsētas pārvaldē.
Aptauju noslēdza ar kopsavilkumu:
“Smiltenītes” rīkotā sabiedrības aptauja par pilsētas aktualitātēm ir noslēgusies. Aptaujas “nagla” – nākamās domes kandidāti – cilvēki, kuriem aptaujas dalībnieki dotu savu balsi, ejot vēlēt. Vairums anketu rakstītas ģimenes vārdā, tātad sabiedrības loks ir vēl plašāks, nekā anketu skaits.
- Gatis Krūmiņš – 74% balsu
- Jānis Līkans – 57%,
- Jānis Krūmals – 47%
- Andris Ābols
- Ainārs Mežulis
- Kārlis Lapiņš
- Jānis Akmentiņš
- Paulis Krūmiņš
- Juris Zušmanis
- Mārīte Saldūksne
- Sarmīte Zvirgzdiņa
Domnieku – rezervistu sarakstam tālāk seko: Kaspars Markss, Jānis Fabiāns, Kārlis Zīvers, Tālis Veismanis, Edvīns Jēkabsons.
Vairākās anketās minēti vārdi: Elmārs Rūts, Andris Lacbergs, Ainārs Galītis, Ēvalds Apinis, Elmārs Nātra, Ilze Krūmala, Pēteris Puktiņš.
Pirms 30 gadiem šie cilvēki bija vispazīstamākie Smiltenē. Ja pieņemam, ka cilvēka aktivitāte augstākā ir apmēram līdz 65 dzīves gadiem, tad lielākā daļa pieminēto personu patreiz ir ļoti cienījamā vecumā, bet vairāki noskatās uz savu pilsētu no mākoņa maliņas.
Gatis Krūmiņš (lasiet portāla jūlija numurā) ir bijis visu laiku pilsētas cienījamākais mērs (1990.-2001.gados) vien Kārlis Zīvers no padomju laikiem varētu līdzināties popularitātē un ilgdarbībā (1969.- 1984.gados).
Jānis Līkans bija 8.CBR direktors, populāra un cienījama personība savā uzņēmumā un pilsētā. Viņš 1996. gadā pacēla Smiltenes televīziju vēl nebijušos augstumos – tiešā nozīmē: ierosināja raidīšanai izmantot “astoto” sakaru torni un mūsu televīzija kļuva pieejama lielā Vidzemes daļā.
Jānis Krūmals. Smiltenes medicīnas leģenda, Sarkanā Krusta slimnīcas vadītājs, ķirurgs. Nenogurstošs cīnītājs par vēsturiskās slimnīcas pastāvēšanu.
Andris Ābols bija viens no pirmajiem Smiltenes uzņēmējiem uzreiz pēc Atmodas.
Ainārs Mežulis, tolaik jauns skolotājs, kas vēlāk kļuva par skolas direktoru, bet 2001. gadā tika ievēlēts par pilsētas mēru.
Kārlis Lapiņš, uzņēmējs, 90-tajos gados degvielas krīzes apstākļos organizēja benzīna piegādes.
Jānis Akmentiņš, Smiltenes velosporta leģenda. Treneris, kas izvadījis līdz goda pjedestālam vairākus Latvijas un Eiropas līmeņa sportistus. Liels Latvijas patriots.
Paulis Krūmiņš, agrākās patērētāju biedrības vadītājs. Prata smilteniešiem sagādāt tolaik deficītās preces, ne tikai savējiem “zem letes”, bet bija atsaucīgs jebkuram saprātīgam lūgumam.
Juris Zušmanis (lasiet portāls 1. numurā), pilsētas patriots, vēstures pētnieks, grāmatas “Smiltene. Laiki un likteņi” autors.
Mārīte Saldūksne. Smiltenes pakalpojumu kombināta vadītāja, sabiedriska darbiniece..
Sarmīte Zvirgzdiņa, Smiltenes poliklīnikas speciāliste, vēlāk – poliklīnikas vadītāja.
Visi šie cilvēki bija pilsētas tā laika vide un piedalījās Smiltenes sejas veidošanā.
Saimnieciskā dzīve.
Deviņdesmito gadu vidū Smiltenē radās daudz vietējo tirgotāju. Visi pārdot gribētāji sākumā gan piedzīvoja pamatīgu šoku. Tirgošanas vieta bija ierastais tirgus placis blakus Jāņkalnam. To skāra jaunās pārmaiņas, kas noteica aizliegumu tirgot bez kases aparāta vai ieņēmumu kvīts. Sašutuma vilnis satrauca pilsētniekus, bet mūsu Gatis – mūsu mērs – šoreiz nespēja ko mainīt. TV raidījumā “Pilsētas domes vārds” tā arī pateica – tirgošanās ieņēmumu daļa pienākas valstij, jo kā tad citādi to uzturēt. Gatim uzticējās, nemieri apklusa, bet pilsētas centrā viens pēc otra radās veikaliņi, kuru īpašniekiem bija attiecīgas atļaujas, bet “tirgus placis” palika pustukšs.
1996. gada augustā jaunā pilsētas avīzīte ar pilsētas valdes atbalstu sarīkoja iedzīvotāju aptauju par vairāk iecienītiem veikaliem un laipnākajiem pārdevējiem. Pēc 30 gadiem novērtēsim kurš pazudis uz neatgriešanos un kurš dzīvo vēl šobrīd.
“Smiltenīte” rakstīja: Aptauja noslēgusies. Paldies visiem! Plānojām 100 atbildes, saņēmām vairāk. Ne tikai no Smiltenes – no apkārtnes, no kaimiņu rajona arī.
Veikals “JUMS” – 134 punkti.
Veikals “Pie Gvido” – 87 punkti.
Veikals “Valis” – 53 punkti.
Seko: “Palma”, “Rīts”, “Luīze”, “Lieda”, “Līva”, “Jānītis”, “Piens”, “Madara”, grāmatu veikals. Vairākas labas atsauksmes saņēmuši veikali: “Laura”, “Ābols & Co”, “Pauze”.
Laipnāko pārdevēju sarakstam nosaukti 35 vārdi. Neapstrīdama uzvarētāja ir veikala “Pie Gvido” pārdevēja Inese Kazeka ar 37 augstākajiem vērtējumiem. Pārējie 34 kandidāti saņēmuši no 1 līdz 6 balsīm – šeit favorīti: Daina Nīmane /“Palma”/, Ingrīda Točelovska /“Madara”/, Sandra Miezīte /“Jums”/, Lidija Ģērmane /“Jums”/, Marita Daukste /“Rīts”/, Ramona Kundziņa /“Jānītis”/.
Aptaujas atbalsis. Labie vārdi.
“Smiltenē nedzīvojam, bet strādājam tuvumā un pirkties ejam Smiltenes veikalā “Jums”. Mums šis veikals ļoti patīk, ir plašs preču klāsts, tās labi pārredzamas, viss ir tīrs. Šajā veikalā varam nopirkt visu, ko maciņš atļauj. Veikals ar savu izkārtni, kāpnēm, ietvi labā nozīmē atšķiras no citiem veikaliem tuvumā. Paldies veikala īpašniekam par labo gaumi! Žēl, ka tā arī neuzzinājām viņa vārdu, jo nekur nav attiecīgas informācijas. Arī pārdevēja laipna, viņas vārds ir Lidija.”
“Vislabprātāk iepērkos veikalā “Pie Gvido”. Labprāt iegriežos arī audumu veikalā virs frizētavas, esmu iecienījusi arī grāmatu veikalu. Man vislabākā, vislaipnākā pārdevēja – gan pret maziem bērniem, gan pret veciem sirmgalvjiem šķiet Inese veikalā “Pie Gvido”. Novēlu šim veikalam paplašināties! /pensionāre no Lizuma/.”
“Ļoti nepieciešams veikals namamātēm ir “Madara”, kas tirgo arī svaigās reņģītes un zivju izstrādājumus. Ļoti patīkama pārdevēja Ingrīda. Jauks ir veikals “Saimniecības preces” /pagrabiņā/ un pārdevēja Mārīte. Mūsu skatījumā šie veikali veido pilsētas seju”.
“Veikalā “Palma” laipnas ir visas pārdevējas, patīk gaļas izstrādājumu sortiments. Veikals “Jums” iepriecina ar gaismu tajā un interjeru, arī cenas ir normālas, veikala vadītāja Sandra Miezīte pati mēdz laipni ieteikt un apkalpo, ja ir izveidojusies rinda, bet kādam ir jāsteidzas. Bērnus te priecē bagātā cepumu izvēle… Savukārt veikalam “Grāmatas” ir sava aura. Tieši tāpēc te ir patīkami iegriezties, kaut tikai nostaigāt gar grāmatu plauktiem un papriecēt acis ap traukiem un pinumiem…
“Pēc trīsdesmit gadiem secinām – izdzīvojuši veikali “Palma”, “Pauze” ,”Pie Gvido”, bet “Valis” tagad ir Latvijas lieltirgotāju topā un arī nosaukums tam piemērots – “Top Centrs”, kuru izveidojusi firma “Madara ’89”. Līdzīgu augšupeju varēja piedzīvot “Jums”, bet no tā vairs nav ne miņas. Vecākie smiltenieši zinās, kas notika.
Smiltene – sakoptākā mazpilsēta Latvijā
Augšupeja
1997. gads. Smiltenietis Egils Butka uzsācis uzņēmēja gaitas.
Firmas dibinātāja un īpašnieka ģimenē 1989. gadā piedzima meita Madara. Nosaukums ir par godu viņai.
Fragmenti no intervijas avīzei “Smiltenīte”.
Esmu dzimis 1971. gadā Smiltenē. Šeit mani vecāki ir nodzīvojuši sava mūža lielāko daļu. Pēc Smiltenes vidusskolas beigšanas sāku studēt Jelgavā mežsaimniecību. Mežs nav tikai koki vien, tā ir vesela filozofija, tas ir dzīves veids, kas man varētu būt tuvs. Bet, mācoties 4. kursā, es atskārtu, ka ar šādu darbu nebūs iespējams nodrošināt sevi un ģimeni, tāpēc izvēlējos citu sfēru, kurā strādāju šobrīd.
“Madara ’89” plāno celt lielu veikalu Smiltenes centrā, skvērā. Kāds tas būs?
Gribu uzsvērt, ka netiek plānots milzīgs tirdzniecības centrs. Tas būtu liels un moderns pašapkalpošanās pārtikas veikals 1. stāvā un “Madaras 89” darba kabineti 2. stāvā. Ja es šo būvniecību uzsākšu, tad, esmu pārliecināts – tas būtu mans lielākais mūža darbs, kas prasīs milzīgus līdzekļus. Atpelnīt tos varētu tikai ļoti ilgā laika posmā. Varbūt šis projekts man kā uzņēmējam būtu jāuzskata īstenībā par neprātīgu, bet man ir vēlme sevi apliecināt un kaut ko labu un skaistu atstāt Smiltenei, manai pilsētai.
Kādas ir tavas lielākās vērtības?
Mana vislielākā vērtība ir man tuvie cilvēki, man ļoti svarīga ir veselība, vēl es domāju, ka vērtība ir radošā un personas brīvība, ko mums ir devusi Latvijas valsts neatkarība.
Kas tev sagādā prieku?
Prieku man sagādā divas lietas – labi padarīts darbs un iespēja darīt prieku citiem un it īpaši smilteniešiem.
2026. gads. Ziņas no valsts oficiāliem avotiem.
Mazumtirdzniecības uzņēmuma SIA “Firma Madara 89” apgrozījums 2025. gadā sasniedzis 233,09 milj. EUR, liecina “Lursoft IT” dati. Gada laikā tirgotāja apgrozījums audzis par 7,48%. Pagājušo gadu SIA “Firma Madara 89” noslēgusi ar 13,69 milj. EUR peļņu. Nodokļu iemaksās valsts kopbudžetā pagājušajā gadā samaksāti 26,99 milj. EUR. Pērn uzņēmumā bija nodarbināti ap 2 tūkstoši darbinieku. “Firma Madara 89” pērn atvērusi 7 jaunus veikalus un 2 “pasēdnīcas”. Uzņēmuma turpmākā attīstība tiks virzīta uz realizācijas apjomu palielināšanu un apkalpošanas kvalitātes celšanu.
Mazumtirdzniecības uzņēmums SIA “Firma Madara 89” reģistrēts 1993. gadā, patiesais labuma guvējs – Egils Butka.
Smilteniešiem kā savējais
Krūmiņpaulis – tā viņu smiltenieši sauca, bet veikali, kurus viņš apgādāja ar precēm, bija Pauļa veikali. Paulis Krūmiņš bija populārs cilvēks. Vietējās patērētāju biedrības direktors, kam nekā netrūka. Tā ļaudis domāja deficīta apstākļos un sprieda, ka Paulim “zem letes” ir viss. Varbūt tā arī gandrīz bija, bet dažreiz smilteniešiem izpalīdzēt viņš prata. Taču nekā nosodāma tur nebija, jo pie viņa kabineta durvīm klauvēja tikai tad, kad vajadzība spieda: kādam liela jubileja, būs viesi, citam kāzu gadījumam, arī bēru galdam. Paulis bija atsaucīgs un tāpēc pilsētā bija cienījams vīrs.
No intervijas mūsu avīzei: Pēc vidusskolas beigšanas nekur tālu mācīties vai strādāt nevarēju iet, jo bija jāpalīdz vecākiem. Pati pirmā darba vieta bija Smiltenes sporta biedrība “Vārpa”. Pēc tam sāku strādāt patērētāju biedrībā: par transporta strādnieku, ekspeditoru, noliktavas pārzini, prečzini, veikala vadītāju, vēl arī par sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma direktoru. Smiltenē tajā laikā cēla jauno ēdnīcu un tā sakrita, ka man nācās būt par tās pirmo vadītāju. 1972. gada decembrī mani pārcēla par valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāju, nākamajā gadā – par valdes priekšsēdētāju.”
Šajā amatā nostrādājis visu atlikušo darba mūžu. Varbūt jaunā paaudze nemaz nezina, kas bija Patērētāju biedrība. Īsi sakot- visu ko agrāk tirgoja, to sagādāja šī biedrība un arī pārdeva savos veikalos. Kad pēc deviņdesmitajiem sākās likumīga privātā uzņēmējdarbība un radās veikali, kas preces gādāja paši, biedrībai sekoja grūti laiki. Konkurence. Vēl gan 1997. gadā Paulis intervijā “Smiltenītei” bija apņēmības pilns krīzi pārvarēt. Taču neizdevās. 1999. gada pavasarī Paulis Krūmiņš pēc tirdzniecības sfērā nostrādātiem 42 gadiem nolēma aiziet atpūtā, vietā atstājot Smiltenē labi pazīstamo Jāni Skroderi. Taču biedrības likstas ar to nebeidzās. Ieņēmumi katastrofāli samazinājās, bet ņemtie kredīti bija jāatmaksā. Tā paša gada rudenī nācās darbību pārtraukt un izsolē pārdot gan tautā pazīstamo veikalu “Jānītis”, gan mēbeļu veikalu, gan daļu no rūpkombināta. Patērētāju biedrību ēra Latvijā bija beigusies.
Kas ko maksāja deviņdesmitajos?
/1 lats = ~70 centi/
Cenas “Madara ‘89” veikalā “Valis”.
Cukurs 1 kg – 46 santīmi = 65 centi
Piens 1 l – 22 santīmi = 31 cents
Holandes siers 1 kg – 2,10 lati = 3 eiro
Sviests 200 gr. paciņa – 37 santīmi = 52 centi
Baltmaize – 18 santīmi = 25 centi
Makaroni 500 gr. – 35 santīmi = 50 centi
Olas 10 gab – 54 santīmi = 77 centi
Šokolāde “Geisha” 38 gr. – 19 santīmi = 27 centi
Cigaretes “Bond” – 38 santīmi = 54 centi
Rīgas šampanietis – 1,92 lati = 2,74 eiro
Degvīns 1 l. – 3,58 lati = 5,11 eiro.
Deviņdesmitgades otrajā pusē
◆ Smiltenes domē no Latvijas kultūras fonda saņemts oficiāls pilsētas ģērboņa attēls. – Zilā laukā zelta trīspauguru kalns, augšā uz labo pusi -lidojoši trīs sudraba vanagi.
◆ 8.CBR sakaru tornī oktobrī uzlika pilsētā pirmo mobilā telefona starpstaciju. Ar to sākās mobilo sakaru ēra. Dārgi – taupībai iesaka runāt 2-3 minūtes.
◆ Pilsētā viesojās Latvijas arheologu grupa, kas apstiprināja iespējamību, ka pilsētas tuvumā atklātas ļoti sena pilskalna pazīmes. Kapusils – 15 km attālumā, tagadējās Vidzemes šosejas tuvumā. Pils darbojusies apmēram pirms 700 gadiem, iespējams zviedru laikā, jo Kapusilā atrodas lieli zviedru kapi.
◆ Klusināti atzīmēja 60. gadadienu kopš Smiltenē rāda kino. Pēc 20 gadiem tam par godu kinoteātri nosauca “Kino 80”, 100 gadi būtu šogad, bet kinoteātra šī vārda izpratnē vairs nav – ir tikai zāle, kur var rādīt kinofilmas.
◆ Par privatizācijas sertifikātiem uzsākta dzīvokļu privatizācija. Gadsimta pašā nogalē to skaits sasniedza 400.
◆ Smiltenes ģimnāzijas perspektīvais koris “Lido” izdeva sava izpildījuma pirmo kompaktdisku.
◆ Smiltenietis Austris Štāls kļuvis par Eiropas čempionu smilšu volejbolā. Tas ir viens no pirmajiem mūsējo starptautiska mēroga sporta sasniegumiem deviņdesmitgadē.
◆ Notika Otrais Vispasaules smilteniešu salidojums.
◆ Smiltenes kultūras nama dramatiskais kolektīvs iegūst Tautas teātra nosaukumu. Tolaik režisēja vidusskolas direktors Elmārs Blīgzna.
◆ Novembrī pilsētas dome pieņem lēmumu par pilsētas centra apbūvi.
◆ 1999. gada maijā atklāj rekonstruētu Smiltenes hidroelektrostaciju uz Abula upes Vecajā parkā.
◆ Par citiem notikumiem – šajā portālā.
Par 1997. gada galveno notikumu iedzīvotāji balsošanā nosaka ģimnāzijas sporta halles atklāšanu decembrī, bet Gada cilvēks atkal ir Gatis Krūmiņš.
Skatu tornis Lazdu kalnā
Labs Smiltenes un apkārtnes apskatāmais objekts gadsimta sākumā bija pilsētas iestāžu un sponsoru sarūpētais skatu tornis Lazdu kalnā, kura vairs nav – koka konstrukcijas gadu gaitā nolietojās.
Īsi pirms torņa atklāšanas “Smiltenīte” rakstīja: “Romantiskā Smiltenes Lazdu kalna koku aizsegā 1999. gada vasarā ritējuši lieli darbi. Tuvējo ielu iedzīvotāji bijuši liecinieki kā, baļķi pa baļķim kārtojot, uz augšu cēlusies būve, arvien vairāk apliecinot, ka gala rezultāts būs tornis. Celtnes augšgals jau izlīdis no koku lapotnes un nu jau Smiltenē var redzēt spāru vainadziņu torņa spicē. Vairāki entuziasti Lazdu kalnu izvēlējušies, lai šeit uzbūvētu skatu torni tūristiem un pašmāju ļaudīm. Toreiz gan retais noticēja, ka ideja ir ļoti nopietna un piepildījums nāks drīz. Taču darbi ir galā.
Tornis ir iecerēts apkārtnes apskatei jebkurā gadalaikā pie jebkura apgaismojuma. Ieceres autoriem un celtniekiem par prieku no nesen uzliktā skatu laukuma projektētajā 19 metru augstumā visapkārt pavērusies brīnišķīga aina. Skaidrā laikā saskatāms pat Trikātas baznīcas tornis un tālais Valmieras apkārtnes Zilaiskalns.”
Laukums Lazdu kalnā tagad ir tukšs, vajadzīga iniciatīva kaut ko līdzīgu atkārtot, tūrisma ziņā tas būtu lieliski. Bet vai tagad pilsētā vēl ir tik saliedēta sabiedrība kā senāk?
Brītiņš atpūtai
Smiltenē 1931. gadā sāka izdot avīzi ”Smiltenes ziņas” un vēlāk – iknedēļas laikrakstu «Jaunais Smiltenes Vēstnesis». Palūkosim, ko rakstīja Smiltenes prese pirms 90 gadiem. Vērtīgākais – tekstos daudz latviešu vecvārdu.
SMILTENIEŠI PRIEKOS UN BĒDĀS
Smiltenes Namsaimnieku b-bas dāmu komitejas rīkotais mūzikāli-dramatiskais vakars neattaisnoja uz viņu liktās cerības no finansiālā viedokļa skatoties, jo vakarā Dieviņam labpatika mūsu Smiltenei veltīt tādu lietus gāzi, ka liela daļa jauniešu palika mājās. Tā savādi gan bija, redzot tik lielā telpā ap 150 personas, bet tādēļ dejotājiem bija ļoti ērti. Atzinība jāizsaka rīkotājām par skaistiem pēdējiem vasaras ziediem un mūziku, par ko visi bija apmierināti. Starpgadījums notika balles laikā populārai Paeglis j.kdzei, kurai kāds karsts pielūdzējs pārplēsa balles tērpu. Cietusē bramanīgi atstāja dejas zāli, bet jau pēc neilga laiciņa atgriezās ar mēteli mugurā un dejoja atkal vecā aizrautībā. Arī citas daiļavas bija vērsušas savu uzmanību viesiem no metropoles, ka dažs labs vietējais puisis ar žēlabām sirdī noskatījās kā viņa «sirds āķītis», cieši piekļāvies pie viesa krūtīm, lidoja valša vai foxtrota ritmā. Tā jau parasta lieta ka: «Ciema kukulis gardāks par paša maizīti».
Ap plkst. 3 visi šķīrās, lai dotos pie miera. Tikai bencina tanka vērīgā uguns modrīgi sargā mazo, kluso pilsētiņu Smilteni, lai tās iedzīvotāji atmostoties sāktu parasto dienas gaitu, kur vairs nebūs dzirdams Strausa valša vieglais ritms, bet sāksies pelēkā ikdiena.
MĪLAS PĀRIS DABĀ
Sestdienas rītā ejot parastā rīta pastaigāšanās gājienā ap plkst. 7 redzēju kādu agru pāri, abēja dzimuma priekšstāvjus iegriežamies Lazdu kalnā. Kungs, kāds saimnieka dēls Jēkabs St. bija paslaika auguma, pelēkā mētelī ar portfeli. Viņa partnere Marta R. kundze, zilā kleitā, dzeltenās kurpēs. Apejot lielāku riņķi, arī es ņēmu virzienu caur Lazdu kalnu, no kura skatītājam paveras skaista panorāma uz Smilteni. Šis gājiens man bija liktenīgs, jo kļuvu par aculiecinieku šiem abiem mīlētājiem. Neizprotams bija tikai tas, ka viņi tik agri bijuši spiesti palikt par vergiem savu asiņu nevaldāmai dziņai. Ap plkst. 11 mīlas pāris atgriezās Smiltenē. Vīri, esat modrāki par savu «otrās puses» labklājību, lai viņām nebūtu tik agri jābrien pa rasu un lai tās būtu apmierinātas ar savu dzīvi mājā un mīlā.
KURŠ PAZAUDĒJIS BIKSES?
Pirmdien pa pilsētas ielām lepni pastaigājās kāds kungs melnā žaketē ar krāgu un kravati ap kaklu, bet baltās apakšbiksēs. Tajā pašā laikā Jāņa parkā pēc ugunsdzēsības b-bas sarīkojuma, biedrības ekonoms, apstaigājot dārzu, atradis priedes zaros pakārtas tumšas bikses. Ekonoms A. lūdz aizrādīt, ka cietējs, kas ticis vaļā no biksēm, tās pret min. sludinājuma samaksu var saņemt minētā parka bufetē. Bet ja viņš grib dzīvot bez biksām un bez bēdām, tad lai paziņo, ko ar atradumu lai dara.
RUNČA FRICĪŠA BĒDĪGAIS GALS
Mētras ielā N. k-dzei kaķis nokodis trīs cāļus, par ko kundze ļoti sadusmojusēs un cieši apņēmusies atrast vainīgo un to bargi sodīt. Uzsākusi vainīgā meklēšanu. Ejot pa Gaujas ielu gar nespējnieku patvertni, tā ieraudzījuse mājas pagalmā nespējnieku mīluli Fricīti, kurš līdzinājies cāļu slepkavam, kamdēļ to arī noturējusi par vainīgo, sagūstījusi un pārnesusi mājās, lai spriestu tiesu. Kad Fricītis sācis žēli ņaudēt, ka neko nezin, N. k-dze, lai to piespiestu atzīties, norīkojusi virtuvē mucu, kuru pielējusi ar ūdeni un bāzusi nevainīgo Fricīti iekšā, bet kad tas arī tad nav atzinies, turējusi to tik ilgi mucā, kamēr šis izlaidis garu. Pēc tam novilkusi Fricītim viņa karalisko uzvalku priekš ziemas mēteļa apkakles. Kādam nolūkam izlietota Fricīša miesa, nav zināms, bet ka tā prom aizmesta – maz ticams, jo viņš bija ļoti trekns. Par šādu N. k-dzes rīcību nespējnieki ir sašutuši un painteresēsies, ko par to saka likuma pants.
Kino afiša
Smiltenes kino “Atpūta” 5. un 6. decembrī pēc Rīgas lielo kino parauga rāda viņu nakts seansu repertuāru. Kā pirmā filma tiks uzvesta “Mīlas laime un ciešanas”. Saistoša mīlas ciešanu un laimes filma 12 lielos cēlienos. Otrā filmā akc. sabiedrība “Vufku” rāda “Venēras mīlas dāvana” /gonoreja, triperis/. Aizraujoša mīlas drāma 12 lielos cēlienos. Filmu var apmeklēt abi dzimumi vienā laikā, jo zāle dalīta katram dzimumam atsevišķi.
Par modes svētkiem deviņdesmitajos gados un vēlāk izvērtās Smiltenes dāmu kluba “7 ielejas” iesāktais modes pasākums “No idejas līdz tērpam”, kurš notika Smiltenes kultūras namā.
Pasākumā piedalījās Smiltenes šuvējas Ausma Avotiņa, Iveta Purmale un Daiga Boka ar pašdarinātajām tērpu kolekcijām, tehnikuma skolotāja Irita Tepere, kuras vadībā meitenes bija šūdinājušas kleitas un svētku drānas. Dalībnieku vidū bija arī Smiltenes veikali “Dārta”, “Ābols&Co” un “Nianse”, kuri pārliecinoši demonstrēja savu veikalu gatavo apģērbu kolekcijas.
Par modes skati ir saglabājies arī Smiltenes TV video:
Smiltene Latvijā atzīta par muzikālāko mazpilsētu. Tālab arī katrā portāla lappusē redzam “Dzied un spēlē smiltenieši”. Portāls ir ar vēstures piegaršu. Tātad – kad Smiltene sāka dziesmās skanēt? Varbūt sākums bija kāzu muzikanti, kas bijuši pieprasīti visos laikos. Pagājušā gadsimta 60.–70. gados Smiltenes pusē neapšaubāmi pārākie bija trīs vīri, kurus sauca par prāģeriem. Vārds prāģeri nozīmē apkārtceļojošie muzikanti. Tā arī bija! Tuvu vai tālu, pilsēta vai lauki – kad jārīko kāzas, ko ņemsi? – Smiltenes prāģerus! Jānis Paste, Emīls Šmits un Jānis Migla – nu kas viņus nezināja! Nez vai aizsaulē aizgājušo muzikantu radiņi atcerēsies, kad vīri nospēlēja savu pirmo balli. Droši ka drīz pēc kara. Pēdējā muzicēšana gan būs bijusi 1974. gada vasarā, kad citā pasaulē spēlēt devās visvecākais no viņiem – Migla.
Taču tukša vieta nepalika. Smiltenes kultūras namā jau darbojās estrādes ansamblis Leona Kudiņa vadībā un nospēlēja līdz pat gadsimtu mijai. Smiltenei liels lepnums bija SKN ansambļa uzaicināšana uz televīziju kopā ar citām pilsētas muzikālās pašdarbības kopām. Šim veiksmju stāstam pievienojās džezbenda grupa Jura Kļavas vadībā un 8.CBR kultūras nama estrādes grupa “Oktāva”, ko izveidoja mūzikas skolotājs un komponists Aivars Siliņš. 8.CBR pašdarbniekiem pievienās pūtēju orķestris. Viņi visi spēlēja arī ballēs.
“Smiltenītes” 1996. gada kultūras pasākumu informācijās regulāri nosaukta grupa “Songers” – deju mūzika, koncerti uz pieprasījuma. Tas bija Aivara Siliņa jaunais solis mūzikā. Skanīgās Siliņa dziesmas apkopoja kasetes formātā – tepat Smiltenē Jāņa Ūdra mūzikas izdevniecībā “Skaņa”. Smiltenes televīzija izveidoja dziesmas “Tava elpa” video skatījumu.
