Mēs deviņdesmitajos gados

Viens no gadsimtu mijas lielākajiem un emocionālākiem notikumiem bija mūsu mīļotās skolas 90 gadu jubilejas svinības. Svētku gājienā redzat vairākas smilteniešu paaudzes.

Vissvinīgākais brīdis – 22. jūnijā pulksten divos, pirmo reizi atskaņojot ģimnāzijas himnu. Svētkos bija ieradušies 1339 cilvēki, no tiem 1245 absolventi, arī bijušie un esošie skolotāji. Vecākie dalībnieki bija no 1930. gada izlaiduma. Attēlos – izlaidumu atmiņas, kopā ar skolotājiem.

90. gadu sākumā savā pirmajā darba vietā Smiltenes vidusskolā ieradās Ilgvars Ābols – tikko augstskolu beigušais enerģiskais ģeogrāfijas skolotājs tagad Vidzemes augstskolas lektors.

Enerģiskais skolotājs drīz pats sevi pieteica ar radošiem darbības piedāvājumiem. Smiltenes televīzijā pēc viņa ierosmes radās ļoti populārais ģimeņu tiešraides cikls Ģimeņu piramīda, bet, būdams pilsētas domes deputāts, viņš ierosināja ik gadus valsts svētkos izcilākajiem smilteniešiem piešķirt Smiltenes Goda medaļu. Kopš 1995.gada tas kļuva par valsts svētku obligātu un tautā gaidītu notikumu. 1996. gada svētkos apbalvojumu saņēma skolotājs Elmārs Nātra, skolotāja Austra Liezere, bijušais pilsētas valdes priekšsēdētājs Kārlis Zīvers, ārste Hermīna Zītare un Smiltenes draugi Vācijā Peters Drubba un Valters Vestermans.

1996. gadā enerģisko skolotāju darbam aicināja Vidzemes augstskola, bet viņa radītā svētku tradīcija turpinājās…

Vairāk nekā 100 gadus šai pasaulē nodzīvoja reta un sena amata meistars – mucinieks, Smiltenes goda vīrs Alberts Mednis. Par savu darba mūžu viņš teicis: sarēķināju – ja manas mucas saliktu rindā, iznāktu ceļš no Smiltenes līdz pat Pleskavai. Katra muca ir viens metrs, gadā vismaz trīssimt!

Deviņdesmito gadu izskaņa un gadu mija “Smiltenītei” dāvāja radošus goda mirkļus sadarbībā ar diviem siltas dvēseles cilvēkiem /augšas attēlos/ – tautas dzejnieci Kornēliju Apškrūmu un mākslinieci un dzejnieci Birutu Žurovsku.

Drīz pēc avīzes izdošanas sākuma atceļoja vēstule no Virešiem. Kornēlija Apškrūma. Vai patiesi Smiltenei būs sava avīze? Savu mīlestību pret Smilteni esot uzkrājusi desmitos dzejoļu. Sakrāti  lādē nepublicēti. Tobrīd vēl nebija zināms, kā mums veiksies ar avīzes izdošanu, atbildēju: ceram uz tādām iespējām.

Un jā, jau 1996. gada nogalē “Smiltenīte” no pieticīga četru lappušu formāta  bija  ceļā uz lappušu dubultošanu. Sākās arī dzejnieces iespējas publicēties, kas līdz tam bija stipri ierobežotas. Dzeju lāde autorei bija pārpilna, ar avīzi vien bija par maz. Apspriedām iespēju sagatavot iespiešanai tipogrāfijā nelielu grāmatu – brošūru ar dzeju Smiltenei. 1997.gada vasarā tas notika. Tā bija pirmā dzejnieces grāmata un pirmā arī izdevējam – Smiltenes TV. Ne iedomāties nevarējām, ka ar šo notikumu sāksies Kornēlijas Apškrūmas ceļš dzejas virsotnē un grāmatu izdošana Smiltenē turpināsies vairākus gadus. Jau cietos vākos iznāca slavenais dzeju krājums “Mīļumvārdi”, tad “Mīļumvārdi” divi un trīs. Tajos gados tā bija sensācija pieticīgajā Latvijas grāmatu pasaulē. Sākumā Rozes grāmatnīca Rīgā piesardzīgi pieņēma 50 eksemplārus, pēc nedēļas jau zvana: vai vēl ir, rezervējiet visu, aizbrauksim  saņemt. “Mīļumvārdiem” taisījām papildu tirāžu – tūkstošos un nebija jābrauc grāmatnīcām piedāvāt, brauca paši. Ļaužu atsaucība bija dzejnieces laime,viņas viesošanos visur gaidīja un jebkurā vietā tika pagodināta ar pilnu klausītāju zāli. (video zemāk)

Šo grāmatu popularitāte bija  šoks Latvijas lielajām grāmatu izdevniecībām, kas knapinājās ar maz populāriem izdevumiem. Drīz vien pie dzejnieces mājas Virešos piestāja lielo izdevniecību vadītāji, piedāvāja sadarboties, solīja jaunas tipogrāfiskas iespējas. Tā arī notika, desmitiem jaunu Kornēlijas Apškrūmas  grāmatu turpmāk apstrādāja izdevniecību darba  profesionāļi.

Tās nebija grāmatu izdošanas beigas Smiltenē. Tas bijis tikai sākums. Biruta Žurovska, gleznotāja. Viņas talantu apbrīnoja Kornēlija Apškrūma. Žurovska dzīvoja Smiltenes nomalē, pakalnā ar pasakainu skatu uz Mācītājmuižu, ezeru lejā, ziedošām dabiskām pļavām visapkārt un ar ziedu daudzveidību savā dārzā. No visa tā veidojusies gleznotājas iemīļotā tēma – daba un ziedi. Apškrūma savā mājā bija sarūpējusi viņas gleznas – ceriņi, magones…  Un arī Kornēlijas Apškrūmas dzejā kā atbalss iezīmējās dzejoļi tieši šo gleznu iespaidā – veltījums māksliniecei. Tā viņas viena otru iedvesmoja līdz tam brīdim, kad gleznotāja kādā sarunā atzinās: es gleznoju un arī rakstu dzejoļus. Pārsteigtā Apškrūma tos izlasīja un bija sajūsmā: te jābūt  grāmatai  ar dzeju un gleznu reprodukcijām. Abas ieradās “Smiltenītes” mītnē. Ar  šo brīdi iesākās jauns dzīves posms gan gleznotājai-dzejniecei gan pilsētas avīzes izdevējam. Ik gadus Birutai radās jauna dzejoļu un krāsainu gleznu saturoša grāmata, kopā sešas dzejas un vēl septītā – stāstiņi prozā. Ik reizi, saņemot no Valmieras tipogrāfijas atvestos iespieddarbus, māksliniece mums dāvināja savu gleznu. Nu kopā tās ir septiņas. Bet cik to viņai ir kopumā? Daudzu smilteniešu mājās, arī Virešos, Gaujienā – kur vien māksliniece ir ciemojusies, glezna ir palikusi kā dāvana. Ierosinājums – Birutas Žurovskas piemiņas dienā pavasarī vajadzētu sarīkot viņas gleznu festivālu. Tas tik būtu notikums!

Viena no pirmajām grupas kopbildēm. Centrā – dziesmu vārdu autore Marika Svīķe, grupas mūziķi – Pēteris Kokarēvičs, Agris Gedrovičs (tagad -Sestā jūdze), Edvīns Jēkabsons, Jānis Kuzmans, Aldis Pujiņš. Viktora Tilčika vēlāka pienākšana grupai atnesa jaunu elpu.

Pārpublicēts no kāda stāstījuma. Viktors Tilčiks:

„Skolas korī mani neņēma, laikam, jau tad bija nosliece uz solo. Dziedāju mājās uz ķeblīša, kad vakaros sanāca pasēdēšana, kad vecāki atpūtās. Dziedāju kaut ko tādu kā „jaunība, jaunība – sārtais vīna trauks. Man kaimiņos bija Ausmas tante, kas spēlēja akordeonu. Mājai otrā pusē bija citi kaimiņi, visi sanāca kopā, nekādu domstarpību nebija.”

Četrpadsmit gados Tilčiks sāka apgūt ģitārspēli – nolika priekšā lapiņu ar uzzīmētu ģitāras ladu un stīgu pozīcijām. Mūzikas skolā puisis negāja, bet ļoti gribējās dziedāt. Tapa arī paša „meldiņi”, un neilgi pirms armijas Viktors iepazinās ar puišiem no Sedas, kas spēlēja ģitāras un dziedāja.

Pēc dienesta Viktors dziedāja Edgara Andrupa ansamblī, kas priecēja Smiltenes apkaimes ballētājus un kāziniekus. Garajās darba stundās tika apgūts latviskais izklaides repertuārs:

„Ļoti ātri “pieleca” tā mūzika. Un tad uzreiz mani uzaicināja uz Smiltenes kultūras nama ansambli, no kura aizgāja vokālists. Tur bija mana pirmā iepazīšanās ar Raimonda Paula mūziku, dziedāju dziesmu „Spītība”.”

Smiltenes k/n ansambli toreiz vadīja pianists Juris Kļava. 1982. gadā Viktors sāka dziedāt vietējā ansamblī „Palsa”, kam dots upes nosaukums, un kā straume bija Tilčika dziesmas. Tās tapa ar sievas Elitas vārdiem, allaž vispirms bija radīta viņas dzeja, tikai pēc tam melodija.

„Varu dziesmu uzrakstīt dienas, nedēļas, mēneša vai pat gada laikā. Tik viegli jau nerodas tās dziesmas. Ja es rakstu, cenšos ar savu mūziku aiznest līdz klausītājam to tekstu. Diskam varu sakrāt četru gadu laikā.”

Elitas un Viktora kopīgās dziesmas dzima, sākot ar grupas „Palsa” laikiem. Pēc simtiem koncertu un ballīšu tikai 1999. gadā izdots šī ansambļa albums „Nodreb mana sirds”, bet drīz vien grupa izjuka, un Tilčiks pievienojās smilteniešiem – „Kaimiņi”, jo bija aizgājis solists Agris Gedrovičs. Ar „Kaimiņiem” Viktors klajā laida albumus „Esmu mājās” un „Atnāc”, sadarbojās ar Lailu Ilzi Purmalieti.

„Laikam esmu vienpatis. Visu savu mūžu pēc divdesmit gadiem biju viens – strādāju par mākslinieku, tikai vakari bija ar cilvēkiem. Tagad darbnīcā izgatavoju makšķernieku vizuļus viens pats.”

Pēc pauzes dziesminieks darboties atsāka ar dziesmu „Pulkstenis ar dzeguzi”, kas sniedza iedvesmu ķerties pie solodiska. Izdoti trīs Viktora Tilčika soloalbumi – „Vakara kokteilis” (2009), „Pēc ballītes” (2012), „Mazā pasaulē” (2017)…

„Gribas cilvēkiem parādīt, ko jaunu esmu radījis. Gribas mazdrusciņ patikt. Ja nav laba vārda no cilvēkiem, tu esi to darbu par velti darījis”.

Mana paradīze, mana Nirvana – tās ir četras stundas pie ezera vai upes. Tā sajūta nav izstāstāma, tik laba, tik pacilājoša. Tās dēļ vien ir vērts dzīvot. Un kaut tikai nebūtu kara…”